Song of Solomon 2
1 I am a rose of Sharon, a lily of the valleys.
Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
2 As a lily among thorns, so is my love among the daughters.
Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
3 As an apple-tree among the trees of the wood, so is my beloved among the sons. Under its shadow I delighted to sit, and its fruit was sweet to my taste.
Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
4 He hath brought me to the banqueting-house, and his banner over me is love.
Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 'Stay ye me with dainties, refresh me with apples; for I am love-sick.'
Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
6 Let his left hand be under my head, and his right hand embrace me.
Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
7 'I adjure you, O daughters of Jerusalem, by the gazelles, and by the hinds of the field, that ye awaken not, nor stir up love, until it please.'
Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
8 Hark! my beloved! behold, he cometh, leaping upon the mountains, skipping upon the hills.
Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
9 My beloved is like a gazelle or a young hart; behold, he standeth behind our wall, he looketh in through the windows, he peereth through the lattice.
Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
10 My beloved spoke, and said unto me: 'Rise up, my love, my fair one, and come away.
Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
11 For, lo, the winter is past, the rain is over and gone;
Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
12 The flowers appear on the earth; the time of singing is come, and the voice of the turtle is heard in our land;
Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
13 The fig-tree putteth forth her green figs, and the vines in blossom give forth their fragrance. Arise, my love, my fair one, and come away.
Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
14 O my dove, that art in the clefts of the rock, in the covert of the cliff, let me see thy countenance, let me hear thy voice; for sweet is thy voice, and thy countenance is comely.'
Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
15 'Take us the foxes, the little foxes, that spoil the vineyards; for our vineyards are in blossom.'
Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
16 My beloved is mine, and I am his, that feedeth among the lilies.
Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
17 Until the day breathe, and the shadows flee away, turn, my beloved, and be thou like a gazelle or a young hart upon the mountains of spices.
Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
