Psalms 137

1 By the rivers of Babylon, there we sat down, yea, we wept, when we remembered Zion.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 Upon the willows in the midst thereof we hanged up our harps.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 For there they that led us captive asked of us words of song, and our tormentors asked of us mirth: 'Sing us one of the songs of Zion.'

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 How shall we sing the LORD'S song in a foreign land?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget thee, O Jerusalem, let my right hand forget her cunning.

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 Let my tongue cleave to the roof of my mouth, if I remember thee not; if I set not Jerusalem above my chiefest joy.

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Remember, O LORD, against the children of Edom the day of Jerusalem; who said: 'Rase it, rase it, even to the foundation thereof.'

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 O daughter of Babylon, that art to be destroyed; happy shall he be, that repayeth thee as thou hast served us.

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Happy shall he be, that taketh and dasheth thy little ones against the rock.

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.