Job 7
1 Is there not a time of service to man upon earth? And are not his days like the days of a hireling?
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 As a servant that eagerly longeth for the shadow, and as a hireling that looketh for his wages;
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 So am I made to possess — months of vanity, and wearisome nights are appointed to me.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 When I lie down, I say: 'When shall I arise?' But the night is long, and I am full of tossings to and fro unto the dawning of the day.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 My flesh is clothed with worms and clods of dust; my skin closeth up and breaketh out afresh.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 My days are swifter than a weaver's shuttle, and are spent without hope.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 O remember that my life is a breath; mine eye shall no more see good.
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 The eye of him that seeth me shall behold me no more; while Thine eyes are upon me, I am gone.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9 As the cloud is consumed and vanisheth away, so he that goeth down to the grave shall come up no more. (Sheol h7585)
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 He shall return no more to his house, neither shall his place know him any more.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 Therefore I will not refrain my mouth; I will speak in the anguish of my spirit; I will complain in the bitterness of my soul.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 Am I a sea, or a sea-monster, that Thou settest a watch over me?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 When I say: 'My bed shall comfort me, my couch shall ease my complaint';
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 Then Thou scarest me with dreams, and terrifiest me through visions;
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 So that my soul chooseth strangling, and death rather than these my bones.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 I loathe it; I shall not live alway; let me alone; for my days are vanity.
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 What is man, that Thou shouldest magnify him, and that Thou shouldest set Thy heart upon him,
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 And that Thou shouldest remember him every morning, and try him every moment?
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 How long wilt Thou not look away from me, nor let me alone till I swallow down my spittle?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 If I have sinned, what do I unto Thee, O Thou watcher of men? Why hast Thou set me as a mark for Thee, so that I am a burden to myself?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 And why dost Thou not pardon my transgression, and take away mine iniquity? For now shall I lie down in the dust; and Thou wilt seek me, but I shall not be.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
