1 Samuel 20
1 And David fled from Naioth in Ramah, and came and said before Jonathan: 'What have I done? what is mine iniquity? and what is my sin before thy father, that he seeketh my life?'
Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmatas, un nāca un sacīja Jonatāna priekšā: ko es esmu darījis, kas ir mans noziegums un kas ir mani grēki tava tēva priekšā, ka viņš manu dzīvību meklē?
2 And he said unto him: 'Far from it; thou shalt not die; behold, my father doeth nothing either great or small, but that he discloseth it unto me; and why should my father hide this thing from me? it is not so.'
Tad tas uz viņu sacīja: lai Dievs pasargā, tu nemirsi! Redzi, mans tēvs nedara ne lielu ne mazu lietu, ko viņš man papriekš nesacītu, kādēļ tad mans tēvs šo lietu priekš manis būtu apslēpis? Tas tā nav.
3 And David swore moreover, and said: 'Thy father knoweth well that I have found favour in thine eyes; and he saith: Let not Jonathan know this, lest he be grieved; but truly as the LORD liveth, and as thy soul liveth, there is but a step between me and death.'
Tad Dāvids turklāt vēl zvērēja un sacīja: tavs tēvs labi zina, ka es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tāpēc viņš domā, lai Jonatāns no tā nekā nezina, ka tas par to nenoskumstas. Bet patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo un tava dvēsele dzīvo, viens solis vien ir starp mani un nāvi.
4 Then said Jonathan unto David: 'What doth thy soul desire, that I should do it for thee?'
Un Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ko tava dvēsele vēlās, to es tev darīšu.
5 And David said unto Jonathan: 'Behold, to-morrow is the new moon, when I should sit with the king to eat; so let me go, that I may hide myself in the field unto the third day at even.
Un Dāvids sacīja uz Jonatānu: redzi, rītu ir jauns mēnesis, un man būtu ar ķēniņu pie galda jāsēž un jāēd, tad nu palaid mani, ka es laukā apslēpjos līdz trešās dienas vakaram.
6 If thy father miss me at all, then say: David earnestly asked leave of me that he might run to Beth-lehem his city; for it is the yearly sacrifice there for all the family.
Ja tavs tēvs pēc manis vaicās, tad saki: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu steigšus noiet uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir tas gadskārtīgais upuris visiem tiem radiem.
7 If he say thus: It is well; thy servant shall have peace; but if he be wroth, then know that evil is determined by him.
Ja nu viņš tā sacīs: tas ir labi, - tad tavam kalpam būs miers. Bet ja viņš par to apskaistās, tad tu vari zināt, ka viņš ļaunu apņēmies.
8 Therefore deal kindly with thy servant; for thou hast brought thy servant into a covenant of the LORD with thee; but if there be in me iniquity, slay me thyself; for why shouldest thou bring me to thy father?'
Dari tad žēlastību pie sava kalpa, jo tu ar savu kalpu Tā Kunga derību esi derējis. Bet ja kāds noziegums ir pie manis, tad nokauj tu mani, kāpēc tu mani vēl gribētu vest pie sava tēva?
9 And Jonathan said: 'Far be it from thee; for if I should at all know that evil were determined by my father to come upon thee, then would not I tell it thee?
Tad Jonatāns sacīja: lai tas ne mūžam tev nenotiek, ja es tiešām atzītu, ka mans tēvs būtu apņēmies tev ļaunu darīt, ka es tev to nesacītu!
10 Then said David to Jonathan: 'Who shall tell me if perchance thy father answer thee roughly?'
Tad Dāvids sacīja uz Jonatānu: kas man to sacīs, kad tavs tēvs tev bargi atbildēs?
11 And Jonathan said unto David: 'Come and let us go out into the field.' And they went out both of them into the field.
Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: nāc, ejam laukā. Un tie izgāja abi divi uz lauku.
12 And Jonathan said unto David: 'The LORD, the God of Israel — when I have sounded my father about this time to-morrow, or the third day, behold, if there be good toward David, shall I not then send unto thee, and disclose it unto thee?
Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: Kungs, Israēla Dievs, ja es no sava tēva būšu izklausījis ap šo laiku rītu vai parītu, un redzi, kad tas ir labi priekš Dāvida, un es tad pie tevis nesūtu un tev no tā ziņas nedodu,
13 The LORD do so to Jonathan, and more also, should it please my father to do thee evil, if I disclose it not unto thee, and send thee away, that thou mayest go in peace; and the LORD be with thee, as He hath been with my father.
Tad lai Tas Kungs Jonatānam šā un tā dara. Bet ja mans tēvs ko ļaunu pret tevi ir apņēmies, tad es tev par to arī ziņu došu, un tevi palaidīšu, ka tu ar mieru vari aiziet. Un lai tad Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu.
14 And thou shalt not only while yet I live show me the kindness of the LORD, that I die not;
Un kaut tu, kamēr es vēl dzīvoju, kaut tu pie manis parādītu Tā Kunga žēlastību,
15 but also thou shalt not cut off thy kindness from my house for ever; no, not when the LORD hath cut off the enemies of David every one from the face of the earth.'
Un kad es mirstu, ne mūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama, arī tad ne, kad Tas Kungs Dāvida ienaidniekus visus no zemes izdeldēs.
16 So Jonathan made a covenant with the house of David: 'The LORD even require it at the hand of David's enemies.'
Tā Jonatāns derēja derību ar Dāvida namu. Un Tas Kungs ir piemeklējis Dāvida ienaidniekus.
17 And Jonathan caused David to swear again, for the love that he had to him; for he loved him as he loved his own soul.
Un Jonatāns Dāvidu vēl reiz apzvērināja viņu mīlēdams, jo tas viņu mīlēja, itin kā savu dvēseli.
18 And Jonathan said unto him: 'To-morrow is the new moon; and thou wilt be missed, thy seat will be empty.
Un Jonatāns uz viņu sacīja: rītu ir jauns mēnesis, tad pēc tevis vaicās, jo tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19 And in the third day thou shalt hide thyself well, and come to the place where thou didst hide thyself in the day of work, and shalt remain by the stone Ezel.
Bet trešā dienā nonāc drīz un ej uz to vietu, kur tu biji paslēpies darba dienā, un apsēdies pie Azel akmens.
20 And I will shoot three arrows to the side-ward, as though I shot at a mark.
Tad es trīs bultas šaušu tam sānis, tā kā mērķī šaudams.
21 And, behold, I will send the lad: Go, find the arrows. If I say unto the lad: Behold, the arrows are on this side of thee; take them, and come; for there is peace to thee and no hurt, as the LORD liveth.
Un redzi, es sūtīšu puisi (sacīdams): ej, meklē tās bultas. Ja es uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir šaipus tevis, dabū tās, - tad nāc, jo tev ir miers un nav nekas, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo.
22 But if I say thus unto the boy: Behold, the arrows are beyond thee; go thy way; for the LORD hath sent thee away.
Bet ja es tā uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir tavā priekšā viņā pusē, - tad ej, jo Tas Kungs tev ir licis iet.
23 And as touching the matter which I and thou have spoken of, behold, the LORD is between me and thee for ever.'
Bet par to lietu, par ko es un tu esam runājuši, redzi, lai Tas Kungs ir starp mani un tevi mūžīgi.
24 So David hid himself in the field; and when the new moon was come, the king sat him down to the meal to eat.
Tad Dāvids paslēpās laukā, un kad jauns mēnesis bija, tad ķēniņš apsēdās pie galda ēst.
25 And the king sat upon his seat, as at other times, even upon the seat by the wall; and Jonathan stood up, and Abner sat by Saul's side; but David's place was empty.
Kad nu ķēniņš apsēdās savā vietā, to brīdi kā ar vienu pie sienas, tad Jonatāns nāca, un Abners apsēdās Saulam sānis, bet Dāvida vieta palika tukša.
26 Nevertheless Saul spoke not any thing that day; for he thought: 'Something hath befallen him, he is unclean; surely he is not clean.'
Bet Sauls nesacīja tai dienā nekā, jo viņš domāja: tam kas ir noticis, ka tas nav šķīsts, - viņš nebūs šķīsts.
27 And it came to pass on the morrow after the new moon, which was the second day, that David's place was empty; and Saul said unto Jonathan his son: 'Wherefore cometh not the son of Jesse to the meal, neither yesterday, nor to-day?'
Bet otrā jauna mēneša dienā Dāvida vieta palika atkal tukša. Tad Sauls sacīja uz savu dēlu Jonatānu: kāpēc Isajus dēls pie galda nav nācis nedz vakar, nedz šodien?
28 And Jonathan answered Saul: 'David earnestly asked leave of me to go to Beth-lehem;
Tad Jonatāns Saulam atbildēja: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu iet uz Bētlemi,
29 and he said: Let me go, I pray thee; for our family hath a sacrifice in the city; and my brother, he hath commanded me; and now, if I have found favour in thine eyes, let me get away, I pray thee, and see my brethren. Therefore he is not come unto the king's table.'
Un sacīja: atlaid mani lūdzams, jo mūsu radiem ir upuris tai pilsētā, un mans brālis man pats to ir pavēlējis; nu tad, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad dod man lūdzams vaļu, savus brāļus apmeklēt. Tādēļ viņš nav nācis pie ķēniņa galda.
30 Then Saul's anger was kindled against Jonathan, and he said unto him: 'Thou son of perverse rebellion, do not I know that thou hast chosen the son of Jesse to thine own shame, and unto the shame of thy mother's nakedness?
Tad Sauls apskaitās pret Jonatānu un uz to sacīja: tu netiklais stūrgalvi, vai es nezinu, ka tu to Isajus dēlu esi izredzējis sev par kaunu un tavai netiklai mātei par kaunu?
31 For as long as the son of Jesse liveth upon the earth, thou shalt not be established, nor thy kingdom. Wherefore now send and fetch him unto me, for he deserveth to die.'
Jo cik ilgi Isajus dēls virs zemes dzīvos, ne tu, nedz tava valstība nepastāvēs. Tad nu nosūti un dabū man viņu šurp, jo viņam jāmirst.
32 And Jonathan answered Saul his father, and said unto him: 'Wherefore should he be put to death? what hath he done?'
Tad Jonatāns savam tēvam Saulam atbildēja un uz to sacīja: kāpēc tam būs mirt? Ko viņš ir darījis?
33 And Saul cast his spear at him to smite him; whereby Jonathan knew that it was determined of his father to put David to death.
Tad Sauls meta ar šķēpu pēc viņa, ka to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs pilnīgi bija apņēmies, Dāvidu nokaut.
34 So Jonathan arose from the table in fierce anger, and did eat no food the second day of the month; for he was grieved for David, and because his father had put him to shame.
Tad Jonatāns cēlās no galda ar dusmām un neēda tai otrā jauna mēneša dienā nekā, jo viņam sirds ēdās par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija negodā licis.
35 And it came to pass in the morning, that Jonathan went out into the field at the time appointed with David, and a little lad with him.
Un rītā Jonatāns izgāja laukā, kur ar Dāvidu bija norunāts, un mazs zēns bija viņam līdz.
36 And he said unto his lad: 'Run, find now the arrows which I shoot.' And as the lad ran, he shot an arrow beyond him.
Un viņš sacīja uz savu puisi: teci, meklē jel tās bultas, ko es šaušu. Tad tas puisis tecēja, un viņš šāva vienu bultu pāri pār to.
37 And when the lad was come to the place of the arrow which Jonathan had shot, Jonathan cried after the lad, and said: 'Is not the arrow beyond thee?'
Kad nu tas puisis uz to vietu nāca, kur Jonatāns to bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns tam puisim sauca pakaļ un sacīja: vai tā bulta nav tavā priekšā viņā pusē?
38 And Jonathan cried after the lad: 'Make speed, hasten, stay not.' And Jonathan's lad gathered up the arrows, and came to his master.
Atkal Jonatāns tam puisim sauca pakaļ: steidzies čakli, nestāvi! Tad tas puisis Jonatānam lasīja tās bultas un nāca atkal pie sava kunga.
39 But the lad knew not any thing; only Jonathan and David knew the matter.
Bet tas puisis nezināja nekā; Jonatāns tikai un Dāvids zināja to lietu.
40 And Jonathan gave his weapons unto his lad, and said unto him: 'Go, carry them to the city.'
Un Jonatāns deva tos rīkus savam puisim, un uz to sacīja: ej, nes tos pilsētā.
41 And as soon as the lad was gone, David arose out of a place toward the South, and fell on his face to the ground, and bowed down three times; and they kissed one another, and wept one with another, until David exceeded.
Tā tas puisis nogāja, un Dāvids cēlās no dienasvidus puses un metās uz savu vaigu pie zemes un klanījās trīs reiz', un tie skūpstījās un raudāja abi divi, bet Dāvids jo stipri.
42 And Jonathan said to David: 'Go in peace, forasmuch as we have sworn both of us in the name of the LORD, saying: The LORD shall be between me and thee, and between my seed and thy seed, for ever.' And he arose and departed; and Jonathan went into the city.
Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ej ar mieru! Ko mēs abi iekš Tā Kunga vārda esam zvērējuši sacīdami: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi, un starp manu dzimumu un tavu dzimumu, - tas lai tā paliek mūžīgi. Un viņš cēlās un aizgāja, un Jonatāns nāca pilsētā.
