Job 4
1 Then Eliphaz the Temanite answered, and sayde,
Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
2 If we assay to commune with thee, wilt thou be grieued? but who can withholde himselfe from speaking?
Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
3 Behold, thou hast taught many, and hast strengthened the wearie hands.
Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
4 Thy wordes haue confirmed him that was falling, and thou hast strengthened the weake knees.
Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
5 But now it is come vpon thee, and thou art grieued: it toucheth thee, and thou art troubled.
Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
6 Is not this thy feare, thy confidence, thy pacience, and the vprightnesse of thy wayes?
Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
7 Remember, I pray thee: who euer perished, being an innocent? or where were the vpright destroyed?
Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
8 As I haue seene, they that plow iniquitie, and sowe wickednesse, reape the same.
Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
9 With the blast of God they perish, and with the breath of his nostrels are they cosumed.
Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
10 The roaring of the Lion, and the voyce of the Lionesse, and the teeth of the Lions whelpes are broken.
Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
11 The Lyon perisheth for lacke of pray, and the Lyons whelpes are scattered abroade.
Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
12 But a thing was brought to me secretly, and mine eare hath receiued a litle thereof.
Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
13 In the thoughtes of ye visions of the night, when sleepe falleth on men,
Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
14 Feare came vpon me, and dread which made all my bones to tremble.
Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
15 And the wind passed before me, and made the heares of my flesh to stande vp.
Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
16 Then stoode one, and I knewe not his face: an image was before mine eyes, and in silence heard I a voyce, saying,
Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
17 Shall man be more iust then God? or shall a man be more pure then his maker?
Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
18 Beholde, he founde no stedfastnesse in his Seruants, and laid follie vpon his Angels.
Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
19 Howe much more in them that dwell in houses of clay, whose foundation is in the dust, which shalbe destroyed before the moth?
Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
20 They be destroyed from the morning vnto the euening: they perish for euer, without regarde.
Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
21 Doeth not their dignitie goe away with them? do they not die, and that without wisdom?
Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
