Job 16
1 Bvt Iob answered, and said,
Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2 I haue oft times heard such things: miserable comforters are ye all.
Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
3 Shall there be none ende of wordes of winde? or what maketh thee bold so to answere?
Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
4 I could also speake as yee doe: (but woulde God your soule were in my soules stead) I could keepe you company in speaking, and could shake mine head at you,
Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
5 But I woulde strengthen you with my mouth, and the comfort of my lips should asswage your sorowe.
Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
6 Though I speake, my sorow can not be asswaged: though I cease, what release haue I?
Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
7 But now hee maketh mee wearie: O God, thou hast made all my congregation desolate,
Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
8 And hast made me full of wrinkles which is a witnesse thereof, and my leannes ryseth vp in me, testifying the same in my face.
Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
9 His wrath hath torne me, and hee hateth me, and gnasheth vpon mee with his teeth: mine enemie hath sharpened his eyes against me.
Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
10 They haue opened their mouthes vpon me, and smitten me on the cheeke in reproch; they gather themselues together against me.
Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
11 God hath deliuered me to the vniust, and hath made mee to turne out of the way by the hands of the wicked.
Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
12 I was in welth, but he hath brought me to nought: he hath taken me by the necke, and beaten me, and set me as a marke for himselfe.
Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
13 His archers compasse mee rounde about: he cutteth my reines, and doth not spare, and powreth my gall vpon the ground.
Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
14 He hath broken me with one breaking vpon another, and runneth vpon me like a gyant.
Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
15 I haue sowed a sackcloth vpon my skinne, and haue abased mine horne vnto the dust.
Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
16 My face is withered with weeping, and the shadow of death is vpon mine eyes,
Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
17 Though there be no wickednesse in mine hands, and my prayer be pure.
Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
18 O earth, couer not thou my blood, and let my crying finde no place.
Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
19 For lo, now my witnesse is in the heauen, and my record is on hie.
Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
20 My friends speake eloquently against me: but mine eye powreth out teares vnto God.
Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
21 Oh that a man might pleade with God, as man with his neighbour!
Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
22 For the yeeres accounted come, and I shall go the way, whence I shall not returne.
Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
