1 Samuel 26
1 Againe the Ziphims came vnto Saul to Gibeah, saying, Doeth not Dauid hide him selfe in the hill of Hachilah before Ieshimon?
Tad Zifieši nāca pie Saula uz Ģibeju un sacīja: vai Dāvids nav paslēpies uz Aķilas pakalna šaipus tuksneša?
2 Then Saul arose, and went downe to the wildernes of Ziph, hauing three thousand chosen men of Israel with him, for to seeke Dauid in the wildernesse of Ziph.
Tad Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam līdz trīstūkstoš izlasīti Israēla vīri, Dāvidu meklēt Zifas tuksnesī.
3 And Saul pitched in the hill of Hachilah, which is before Ieshimon by the way side. Now Dauid abode in the wildernesse, and he sawe that Saul came after him into the wildernesse.
Un Sauls apmeta lēģeri uz Aķilas pakalna, kas šaipus tuksneša ceļmalā. Bet Dāvids palika tuksnesī. Un kad viņš redzēja, ka Sauls viņam pakaļ nāca tuksnesī,
4 (For Dauid had sent out spies, and vnderstood, that Saul was come in very deede)
Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un nomanīja Saulu tiešām nākam.
5 Then Dauid arose, and came to the place where Saul had pitched, and when Dauid beheld the place where Saul lay, and Abner the sonne of Ner which was his chiefe captaine, (for Saul lay in the fort, and the people pitched round about him)
Un Dāvids cēlās un nāca uz to vietu, kur Sauls bija apmeties, un Dāvids redzēja to vietu, kur Sauls gulēja ar Abneru, Nera dēlu, savu karalielkungu, un Sauls gulēja starp tiem savestiem lēģera ratiem, un tie ļaudis ap viņu bija apmetušies.
6 Then spake Dauid, and said to Ahimelech the Hittite, and to Abishai the sonne of Zeruiah, brother to Ioab, saying, Who will go downe with me to Saul to the hoste? Then Abishai said, I will goe downe with thee.
Tad Dāvids bilda un sacīja uz Aķimeleku, to Etieti, un uz Abizaju, Cerujas dēlu, Joaba brāi, sacīdams: Kas man ies līdz pie Saula lēģerī? Tad Abizajus sacīja: es iešu tev līdzi.
7 So Dauid and Abishai came downe to the people by night: and beholde, Saul lay sleeping within the fort, and his speare did sticke in the ground at his head: and Abner and the people lay round about him.
Tad Dāvids un Abizajus nāca pie (Saula) ļaudīm naktī, un redzi, Sauls gulēja aizmidzis starp tiem savestiem lēģera ratiem, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un tie ļaudis gulēja ap viņu.
8 Then saide Abishai to Dauid, God hath closed thine enemie into thine hande this day: now therefore, I pray thee, let me smite him once with a speare to the earth, and I will not smite him againe.
Tad Abizajus sacīja uz Dāvidu: Dievs šodien tavu ienaidnieku ir devis tavā rokā; lai es nu viņu jel ar vienu reizi noduru ar šķēpu pie zemes, tad viņam otru reizi vairs nevajadzēs.
9 And Dauid sayde to Abishai, Destroy him not: for who can lay his hand on the Lordes anoynted, and be giltlesse?
Bet Dāvids sacīja uz Abizaju: nenonāve viņu, jo kas savu roku varētu pielikt pie Tā Kunga svaidītā un palikt nenoziedzīgs?
10 Moreouer Dauid said, As the Lord liueth, eyther the Lord shall smite him, or his day shall come to dye, or he shall descend into battel, and perish.
Un Dāvids sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, - ja Tas Kungs viņu nesitīs, vai nu viņa diena nāks, ka tas mirs, vai tas karā ies un ies bojā, -
11 The Lord keepe mee from laying mine hand vpon the Lordes anointed: but, I pray thee, take now the speare that is at his head, and the pot of water, and let vs goe hence.
Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku liktu pie Tā Kunga svaidītā! Tāpēc ņem jel nu to šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un to ūdens biķeri un ejam.
12 So Dauid tooke the speare and the pot of water from Sauls head, and they gate them away, and no man saw it, nor marked it, neither did any awake, but they were all asleepe: for the Lord had sent a dead sleepe vpon them.
Tā Dāvids ņēma to šķēpu un to ūdens biķeri no Saula galvas gala, un tie gāja projām, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja, un neviens neuzmodās, bet tie gulēja visi, jo ciets miegs no Tā Kunga tiem bija uzkritis.
13 Then Dauid went vnto the other side, and stoode on the toppe of an hill a farre off, a great space being betweene them.
Kad nu Dāvids uz otru pusi bija pārgājis, tad viņš stāvēja kalna galā no tālienes, ka vēl plata vieta bija viņu starpā.
14 And Dauid cryed to the people, and to Abner the sonne of Ner, saying, Hearest thou not, Abner? Then Abner answered, and said, Who art thou that cryest to the King?
Un Dāvids uzkliedza tiem ļaudīm un Abneram, Nera dēlam, un sacīja: vai tu neatbildi Abner? Tad Abners atbildēja un sacīja: kas tu tāds esi, ka tu tā pret ķēniņu kliedzi?
15 And Dauid said to Abner, Art not thou a man? and who is like thee in Israel? wherefore then hast thou not kept thy lorde the King? for there came one of the folke in to destroy the King thy lord.
Tad Dāvids sacīja uz Abneru: vai tu neesi vīrs? Un kas tev ir līdzīgs iekš Israēla? Kāpēc tad tu savu kungu, to ķēniņu, neesi sargājis? Jo viens no tiem ļaudīm ir nācis, ķēniņu, tavu kungu, nonāvēt.
16 This is not well done of thee: as the Lord liueth, ye are worthy to dye, because ye haue not kept your master the Lordes Anointed: and now see where the Kings speare is, and the pot of water that was at his head.
Tas nav labi, ko tu esi darījis; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, jo jūs nāvi esat pelnījuši, tāpēc ka jūs savu kungu, Tā Kunga svaidīto, neesat labāki sargājuši. Un nu redzi, kur ķēniņa šķēps ir un tas ūdens biķeris, kas bija viņa galvas galā?
17 And Saul knewe Dauids voyce, and sayde, Is this thy voyce, my sonne Dauid? And Dauid sayde, It is my voyce, my lorde O King.
Un Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid? Un Dāvids sacīja: mana balss, mans kungs un ķēniņ.
18 And he sayde, Wherefore doeth my lorde thus persecute his seruant? for what haue I done? or what euill is in mine hand?
Un viņš sacīja: kāpēc mans kungs savu kalpu tā vajā? Jo ko es esmu darījis un kāds ļaunums ir manā rokā?
19 Now therefore, I beseech thee, let my lord the King heare the wordes of his seruant. If the Lord haue stirred thee vp against me, let him smell the sauour of a sacrifice: but if the children of men haue done it, cursed be they before the Lord: for they haue cast me out this day from abiding in the inheritance of the Lord, saying, Goe, serue other gods.
Un nu klausi jel, mans kungs un ķēniņ, sava kalpa vārdus. Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai viņš ož upura dāvanu, bet ja cilvēku bērni to dara, tad tie lai ir nolādēti priekš Tā Kunga, tāpēc ka tie mani šodien izdzen, ka es nevaru palikt iekš Tā Kunga mantības, sacīdami: ej, kalpo svešiem dieviem.
20 Nowe therefore let not my blood fall to the earth before the face of the Lord: for the King of Israel is come out to seeke a flea, as one would hunt a partridge in the mountaines.
Bet lai nu manas asinis pie zemes nekrīt tālu no Tā Kunga vaiga, jo Israēla ķēniņš ir izgājis vienu blusu meklēt, tā kā irbi medī uz kalniem.
21 Then sayde Saul, I haue sinned: come againe, my sonne Dauid: for I will doe thee no more harme, because my soule was precious in thine eyes this day: behold, I haue done foolishly, and haue erred exceedingly.
Tad Sauls sacīja: es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs ļauna nedarīšu, tāpēc ka mana dvēsele šodien ir dārga bijusi tavās acīs; redzi, es esmu aplam darījis un ļoti noziedzies.
22 Then Dauid answered, and saide, Beholde the Kings speare, let one of the yong men come ouer and set it.
Tad Dāvids atbildēja un sacīja: redz, še ir ķēniņa šķēps, lai tad viens no tiem puišiem nāk un to paņem.
23 And let the Lord rewarde euery man according to his righteousnesse and faithfulnesse: for the Lord had deliuered thee into mine handes this day, but I woulde not lay mine hand vpon the Lords anointed.
Bet Tas Kungs lai ikvienam maksā pēc viņa taisnības un pēc viņa uzticības; gan Tas Kungs tevi šodien manā rokā bija devis, bet es savu roku negribēju likt pie Tā Kunga svaidītā.
24 And beholde, like as thy life was much set by this day in mine eyes: so let my life be set by in the eyes of the Lord, that he may deliuer me out of all tribulation.
Un redzi, kā tava dvēsele šodien ir augsti turēta manās acīs, tā lai mana dvēsele augsti top turēta Tā Kunga acīs, un lai viņš mani izpestī no visām bēdām.
25 Then Saul said to Dauid, Blessed art thou, my sonne Dauid: for thou shalt doe great things, and also preuaile. So Dauid went his way, and Saul returned to his place.
Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: svētīts tu esi, mans dēls Dāvid, tiešām ko tu uzņemsies, to tu tiešām arī izvedīsi galā. Tad Dāvids gāja savu ceļu, un Sauls griezās atpakaļ uz savu vietu.
