Psalms 137

1 When we sat down by the rivers of Babylon we wept as we remembered Zion.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 We hung up our harps on the willow trees.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 For those who had taken us captive asked us for a song—our tormentors wanted us to sing a happy song from Jerusalem.

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 But how could we sing a song dedicated to the Lord in a pagan land?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget Jerusalem, may my right hand forget how to play;

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 May my tongue stick to the roof of my mouth if I don't remember you—if I don't consider Jerusalem my greatest joy.

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Lord, please remember what the people of Edom did on the day Jerusalem fell, the ones who said “Tear it down! Destroy it down to its foundations!”

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 Daughter of Babylon, you will be destroyed! Happy is the one who pays you back, who does to you what you did to us!

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Happy is the one who grabs your children and smashes them against the rocks!

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.