Psalms 137

1 Upon the rivers of Babylon, there we sat and wept: when we remembered Sion:

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 On the willows in the midst thereof we hung up our instruments.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 For there they that led us into captivity required of us the words of songs. And they that carried us away, said: Sing ye to us a hymn of the songs of Sion.

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 How shall we sing the song of the Lord in a strange land?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget thee, O Jerusalem, let my right hand be forgotten.

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 Let my tongue cleave to my jaws, if I do not remember thee: If I make not Jerusalem the beginning of my joy.

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Remember, O Lord, the children of Edom, in the day of Jerusalem: Who say: Rase it, rase it, even to the foundation thereof.

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 O daughter of Babylon, miserable: blessed shall he be who shall repay thee thy payment which thou hast paid us.

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Blessed be he that shall take and dash thy little ones against the rock.

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.