Job 29
1 And Job continued his parable and said,
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 Oh that I were as in months past, as in the days when God preserved me;
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 When his lamp shone over my head, [and] by his light I walked through darkness;
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 As I was in the days of my youth, when the secret counsel of God was over my tent,
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 When the Almighty was yet with me, my young men round about me;
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 When my steps were bathed in milk, and the rock poured out beside me rivers of oil! ...
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 When I went out to the gate by the city, when I prepared my seat on the broadway,
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 The young men saw me, and hid themselves; and the aged arose [and] stood up;
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Princes refrained from talking, and laid the hand on their mouth;
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 The voice of the nobles was hushed, and their tongue cleaved to their palate.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 When the ear heard [me], then it blessed me, and when the eye saw [me], it gave witness to me;
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 For I delivered the afflicted that cried, and the fatherless who had no helper.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 The blessing of him that was perishing came upon me, and I caused the widow's heart to sing for joy.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 I put on righteousness, and it clothed me; my justice was as a mantle and a turban.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 I was eyes to the blind, and feet was I to the lame;
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 I was a father to the needy, and the cause which I knew not I searched out;
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 And I broke the jaws of the unrighteous, and plucked the spoil out of his teeth.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 And I said, I shall die in my nest, and multiply my days as the sand;
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 My root shall be spread out to the waters, and the dew will lie all night on my branch;
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 My glory shall be fresh in me, and my bow be renewed in my hand.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Unto me they listened, and waited, and kept silence for my counsel:
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 After my words they spoke not again, and my speech dropped upon them;
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 And they waited for me as for the rain, and they opened their mouth wide as for the latter rain.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 [If] I laughed on them, they believed [it] not; and they troubled not the serenity of my countenance.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 I chose their way, and sat as chief, and dwelt as a king in the army, as one that comforteth mourners.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
