Exodus 12
1 And the Lord spoke to Moses and Aaron in the land of Egypt, saying,
Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu Ēģiptes zemē un sacīja:
2 This month [shall be] to you the beginning of months: it is the first to you amongst the months of the year.
Šis mēnesis lai pie jums ir tas pirmais un no šī mēneša jums būs iesākt gadu.
3 Speak to all the congregation of the children of Israel, saying, On the tenth of this month let them take each man a lamb according to the houses of their families, every man a lamb for his household.
Runājiet uz visu Israēla draudzi un sakāt: šī mēneša desmitā dienā lai tie ņem, ikviens nama tēvs, vienu jēru, uz ikvienu namu vienu jēru.
4 And if they be few in a household, so that there are not enough for the lamb, he shall take with himself his neighbour that lives near to him, —as to the number of souls, every one according to that which suffices him shall make a reckoning for the lamb.
Bet ja kāds nams ir par mazu priekš viena jēra, tad lai viņš un šī nama tuvākais kaimiņš ņem vienu pēc dvēseļu skaita; pēc tā mēra, cik ikviens var apēst, būs skaitīt uz to jēru.
5 It shall be to you a lamb unblemished, a male of a year old: you shall take it of the lambs and the kids.
Jēru bez vainas jums būs ņemt, auniņu, vienu gadu vecu. No avīm un kazām jums to būs ņemt.
6 And it shall be kept by you till the fourteenth of this month, and all the multitude of the congregation of the children of Israel shall kill it towards evening.
Un jums to būs glabāt līdz šī mēneša četrpadsmitai dienai, un visai Israēla draudzes sapulcei to būs nokaut ap vakaru.
7 And they shall take of the blood, and shall put it on the two door-posts, and on the lintel, in the houses in which soever they shall eat them.
Un būs ņemt no tām asinīm un aptraipīt abējus durvju stenderus un to palodu pie tiem namiem, kur to ēdīs.
8 And they shall eat the flesh in this night roast with fire, and they shall eat unleavened [bread] with bitter herbs.
Un būs ēst to gaļu tanī naktī, pie uguns ceptu, ar neraudzētu maizi, ar rūgtām zālēm tiem to būs ēst.
9 You shall not eat of it raw nor sodden in water, but only roast with fire, the head with the feet and the appurtenances.
Jums to nebūs ēst jēlu, nedz ūdenī vārītu, bet pie uguns ceptu, viņa galvu ar viņa lieliem un ar viņa iekšām.
10 Nothing shall be left of it till the morning, and a bone of it you shall not break; but that which is left of it till the morning you shall burn with fire.
Jums arī no tā nebūs neko atlicināt līdz rītam, bet kas no tā līdz rītam atliek, to jums ar uguni būs sadedzināt.
11 And thus shall you eat it: your loins girded, and your sandals on your feet, and your staves in your hands, and you shall eat it in haste. It is a passover to the Lord.
Tā jums to nu būs ēst: jūsu gurni lai ir apjozti, jūsu kurpes kājās un jūsu spieķi rokās, un jums to būs steigšus ēst; tas ir Tā Kunga Pasa (saudzēšana).
12 and I will go throughout the land of Egypt in that night, and will strike every firstborn in the land of Egypt both man and beast, and on all the gods of Egypt will I execute vengeance: I [am] the Lord.
Jo šinī naktī Es pārstaigāšu Ēģiptes zemi un sitīšu visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, no cilvēkiem līdz lopiem. Es parādīšu sodību pie visiem ēģiptiešu dieviem, Es, Tas Kungs.
13 And the blood shall be for a sign to you on the houses in which you are, and I will see the blood, and will protect you, and there shall not be on you the plague of destruction, when I strike in the land of Egypt.
Un tām asinīm jums būs par zīmi būt pie tiem namiem, kur jūs esat. Kad Es tās asinis redzēšu, tad Es jums iešu garām, un pie jums nebūs tā mocība, kas samaitā, kad Es Ēģiptes zemi sitīšu.
14 And this day shall be to you a memorial, and you shall keep it a feast to the Lord through all your generations; you shall keep it a feast for a perpetual ordinance.
Un šī diena jums būs par piemiņu, un jums to būs svētīt Tam Kungam par svētkiem, uz bērnu bērniem par mūžīgu likumu.
15 Seven days you shall eat unleavened bread, and from the first day you shall utterly remove leaven from your houses: whoever shall eat leaven, that soul shall be utterly destroyed from Israel, from the first day until the seventh day.
Septiņas dienas jums būs ēst neraudzētu maizi; bet pirmā dienā raugu būs izmest no jūsu namiem; jo ikkatrs, kas ēd raudzētu maizi, no pirmās dienas līdz septītai, tā dvēsele lai top izdeldēta no Israēla.
16 And the first day shall be called holy, and the seventh day shall be a holy convocation to you: you shall do no servile work on them, only as many things as will [necessarily] be done by every soul, this only shall be done by you.
Un pirmā dienā būs būt svētai sapulcei, un arī septītā dienā būs būt svētai sapulcei; iekš tām jums nekāda darba nebūs darīt, tik vien, ko kurš ēd, to jūs varat sataisīt.
17 And you shall keep this commandment, for on this day will I bring out your force out of the land of Egypt; and you shall make this day a perpetual ordinance for you throughout your generations.
Tad nu turiet to neraudzēto maizi; tāpēc ka Es tai dienā jūsu spēku esmu izvedis no Ēģiptes zemes, un turiet šo dienu pie saviem pēcnākamiem kā mūžīgu likumu.
18 Beginning the fourteenth day of the first month, you shall eat unleavened bread from evening, till the twenty-first day of the month, till evening.
Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā, vakarā jums būs ēst neraudzētu maizi līdz divdesmit pirmās dienas vakaram.
19 Seven days leaven shall not be found in your houses; whoever shall eat anything leavened, that soul shall be cut off from the congregation of Israel, both amongst the occupiers of the land and the original inhabitants.
Septiņas dienas raugs lai netop atrasts jūsu namos, jo kas raudzētu maizi ēdīs, tā dvēsele lai top izdeldēta no Israēla draudzes, vai būtu svešinieks, vai iedzīvotājs.
20 You shall eat nothing leavened, but in every habitation of your you shall eat unleavened bread.
Jums nekā raudzēta nebūs ēst; visās jūsu mājvietās jums būs ēst neraudzētu maizi.
21 And Moses called all the elders of the children of Israel, and said to them, Go away and take to yourselves a lamb according to your kindred, and kill the passover.
Tad Mozus aicināja visus Israēla vecajus un uz tiem sacīja: ķerat un ņemat sev jērus priekš savām saimēm un nokaujiet to Pasa.
22 And you shall take a bunch of hyssop, and having dipped it into some of the blood that is by the door, you shall touch the lintel, and [shall put it] upon both door-posts, even of the blood which is by the door; but you shall not go out every one from the door of his house till the morning.
Un ņemiet īzapu pušķi un mērciet to tanīs asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abas stenderes ar tām asinīm, kas bļodā; bet nevienam nebūs iziet pa savām nama durvīm līdz rītam.
23 And the Lord shall pass by to strike the Egyptians, and shall see the blood upon the lintel, and upon both the door-posts; and the Lord shall pass by the door, and shall not suffer the destroyer to enter into your houses to strike [you].
Jo Tas Kungs ies garām, sist ēģiptiešus; bet kad viņš redzēs tās asinis pie palodas un pie abām stenderēm, tad Tas Kungs tām durvīm ies garām un samaitātājam neļaus ieiet jūsu namos uz mocību.
24 And keep you this thing as an ordinance for yourself and for your children for ever.
Tāpēc turat šo lietu par iestādījumu pie sevis un saviem bērniem mūžīgi.
25 And if you should enter into the land, which the Lord shall give you, as he has spoken, keep this service.
Un kad jūs nāksiet tai zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir runājis, tad jums šo Dieva kalpošanu būs turēt.
26 And it shall come to pass, if your sons say to you, What is this service?
Un kad jūsu bērni uz jums sacīs: kas jums tā tāda Dieva kalpošana?
27 that you shall say to them, This passover is a sacrifice to the Lord, as he defended the houses of the children of Israel in Egypt, when he struck the Egyptians, but delivered our houses.
Tad jums būs sacīt: tas ir tas Pasa upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptes zemē, kad viņš sita ēģiptiešus un mūsu namus izglāba. Tad tie ļaudis liecās pie zemes un pielūdza.
28 And the people bowed and worshipped. And the children of Israel departed and did as the Lord commanded Moses and Aaron, so did they.
Un Israēla bērni gāja un darīja, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja.
29 And it came to pass at midnight that the Lord struck all the firstborn in the land of Egypt, from the firstborn of Pharao that sat on the throne, to the firstborn of the captive-maid in the dungeon, and the firstborn of all cattle.
Un nakts vidū Tas Kungs sita visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, no Faraona pirmdzimušā, kam uz viņa krēsla bija jāsēž, līdz cietumnieka pirmdzimušam, kas cietumā bija, un visus lopu pirmdzimtos.
30 And Pharao rose up by night, and his servants, and all the Egyptians; and there was a great cry in all the land of Egypt, for there was not a house in which there was not one dead.
Tad Faraons cēlās naktī un visi viņa kalpi un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptes zemē, jo neviens nams nebija, kur nebija miroņa.
31 And Pharao called Moses and Aaron by night, and said to them, Rise and depart from my people, both you and the children of Israel. Go and serve the Lord your God, even as you say.
Un viņš aicināja Mozu un Āronu naktī un sacīja: ceļaties, izejat no manu ļaužu vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, un noejat, kalpojiet Tam Kungam pēc jūsu vārdiem.
32 And take with you your sheep, and your oxen: bless me also, I pray you.
Ņemiet arīdzan līdz savus sīkos un lielos lopus, itin kā jūs esat runājuši, un noejat un svētījiet mani arīdzan.
33 And the Egyptians constrained the people, so that they cast them out of the land with haste, for they said, We all shall die.
Un ēģiptieši spieda tos ļaudis, lai tos steigšus izdzītu no zemes; jo tie sacīja: mums visiem jāmirst.
34 And the people took their dough before their meal was leavened, bound up [as it was] in their garments, on their shoulders.
Un tie ļaudis nesa savu mīklu, pirms tā bija saraudzēta, tās abras, savās drēbēs iesietas, uz saviem pleciem.
35 And the children of Israel did as Moses commanded them, and they asked of the Egyptians articles of silver and gold and apparel.
Un Israēla bērni bija darījuši pēc Mozus vārda un prasījuši no ēģiptiešiem sudraba traukus un zelta traukus un drēbes.
36 And the Lord gave his people favour in the sight of the Egyptians, and they lent to them; and they spoiled the Egyptians.
Tas Kungs tiem ļaudīm arī bija žēlastību devis ēģiptiešu priekšā, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus.
37 And the children Israel departed from Ramesses to Socchoth, to [the full number of] six hundred thousand footmen, even men, besides the baggage.
Tā Israēla bērni izgāja no Raēmzes uz Sukotu, kādi sešsimt tūkstoš vīri kājām bez bērniem.
38 And a great mixed [company] went up with them, and sheep and oxen and very much cattle.
Un līdz ar tiem izgāja vēl visādi piedzīvotāji un sīki lopi un lieli lopi, varen daudz lopu.
39 And they baked the dough which they brought out of Egypt, unleavened cakes, for it had not been leavened; for the Egyptians cast them out, and they could not remain, neither did they prepare provision for themselves for the journey.
Un no tās mīklas, ko tie bija nesuši no Ēģiptes zemes, tie cepa neraudzētas karašas; jo tā nebija raudzēta; jo tie tapa izdzīti no Ēģiptes zemes, un tie nevarēja kavēties, nedz sev sataisīt ceļamaizi.
40 And the sojourning of the children of Israel, while they sojourned in the land of Egypt and the land of Chanaan, [was] four hundred and thirty years.
Un Israēla bērnu laiks, ko tie mituši Ēģiptes zemē, ir četrsimt un trīsdesmit gadi.
41 And it came to pass after the four hundred and thirty years, all the forces of the Lord came forth out of the land of Egypt by night.
Un kad tie četrsimt un trīsdesmit gadi bija pagājuši, tad tas notika; tai dienā viss Tā Kunga pulks izgāja no Ēģiptes zemes.
42 It is a watch kept to the Lord, so that he should bring them out of the land of Egypt; that very night is a watch kept to the Lord, so that it should be to all the children of Israel to their generations.
Šo nakti Tam Kungam būs svētu turēt, tāpēc ka viņš tos izvedis no Ēģiptes zemes; šī ir tā nakts, ko Tam Kungam lai svētī visi Israēla bērni uz radu radiem.
43 And the Lord said to Moses and Aaron, This is the law of the passover: no stranger shall eat of it.
Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: šis ir tas Pasa iestādījums. Nevienam svešiniekam no tā nebūs ēst.
44 And every slave or servant bought with money—him you shall circumcise, and then shall he eat of it.
Bet ikvienam par naudu pirktam kalpam, kad tas apgraizīts, būs no tā ēst.
45 A sojourner or hireling shall not eat of it.
Nevienam piedzīvotājam nedz algādzim no tā nebūs ēst.
46 In one house shall it be eaten, and you shall not carry of the flesh out from the house; and a bone of it you shall not break.
Vienā namā to būs ēst. Jums no tās gaļas nekā nebūs iznest no nama, un neviena kaula jums pie tā nebūs salauzt.
47 All the congregation of the children of Israel shall keep it.
Visai Israēla draudzei to būs darīt.
48 And if any proselyte shall come to you to keep the passover to the Lord, you shall circumcise every male of him, and then shall he approach to sacrifice it, and he shall be even as the original inhabitant of the land; no uncircumcised person shall eat of it.
Bet ja kāds svešinieks pie tevis mājo un Tam Kungam grib svētīt Pasa svētkus, tad lai viņam apgraiza visus vīriešus, un tad tas var nākt to svētīt; tad viņš būs tā kā viens, kas tai zemē dzimis, bet nevienam neapgraizītam nebūs no tā ēst.
49 There shall be one law to the native, and to the proselyte coming amongst you.
Vienādai bauslībai būs būt Israēla bērnam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt.
50 And the children of Israel did as the Lord commanded Moses and Aaron for them, so they did.
Un visi Israēla bērni darīja, tā kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja.
51 And it came to pass in that day that the Lord brought out the children of Israel from the land of Egypt with their forces.
Un tas notika, tanī pašā dienā Tas Kungs Israēla bērnus izveda no Ēģiptes zemes ar viņu pulkiem.
