Psalms 39
1 For the end, a Song of David, to Idithun. I said, I will take heed to my ways, that I sin not with my tongue: I set a guard on my mouth, while the sinner stood in my presence.
Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā.
2 I was dumb, and humbled myself, and kept silence from good [words]; and my grief was renewed.
Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās.
3 My heart grew hot within me, and a fire would kindle in my (meditation) I spoke with my tongue,
Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli:
4 O Lord, make me to know mine end, and the number of my days, what it is; that I may know what I lack.
Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu.
5 Behold, thou hast made my days old; and my existence [is] as nothing before thee: nay, every man living [is] altogether vanity. (Pause)
Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela)
6 Surely man walks in a shadow; nay, he is disquieted in vain: he lays up treasures, and knows not for whom he shall gather them.
Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs.
7 And now what [is] my expectation? [is it] not the Lord? and my ground [of hope] is with thee. (Pause)
Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi.
8 Deliver me from all my transgressions: thou hast made me a reproach to the foolish.
Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu.
9 I was dumb, and opened not my mouth; for thou art he that made me.
Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis.
10 Remove thy scourges from me: I have fainted by reason of the strength of thine hand.
Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma.
11 Thou chastenest man with rebukes for iniquity, and thou makest his life to consume away like a spider's web; nay, every man is disquieted in vain. (Pause)
Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība.(Sela.)
12 O Lord, hearken to my prayer and my supplication: attend to my tears: be not silent, for I am a sojourner in the land, and a stranger, as all my fathers [were].
Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi.
13 Spare me, that I may be refreshed, before I depart, and be no more.
Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu.
