Psalms 137

1 By the rivers of Babylon we sat and wept when we remembered Zion.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 There on the willows we hung our harps,

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 for there our captors requested a song; our tormentors demanded songs of joy: “Sing us a song of Zion.”

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 How can we sing a song of the LORD in a foreign land?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget you, O Jerusalem, may my right hand cease to function.

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 May my tongue cling to the roof of my mouth if I do not remember you, if I do not exalt Jerusalem as my greatest joy!

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Remember, O LORD, the sons of Edom on the day Jerusalem fell: “Destroy it,” they said, “tear it down to its foundations!”

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 O Daughter of Babylon, doomed to destruction, blessed is he who repays you as you have done to us.

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Blessed is he who seizes your infants and dashes them against the rocks.

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.