Job 29
1 And Job continued his discourse:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 “How I long for the months gone by, for the days when God watched over me,
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 when His lamp shone above my head, and by His light I walked through the darkness,
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 when I was in my prime, when the friendship of God rested on my tent,
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 when the Almighty was still with me and my children were around me,
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 when my steps were bathed in cream and the rock poured out for me streams of oil!
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 When I went out to the city gate and took my seat in the public square,
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 the young men saw me and withdrew, and the old men rose to their feet.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 The princes refrained from speaking and covered their mouths with their hands.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 The voices of the nobles were hushed, and their tongues stuck to the roofs of their mouths.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 For those who heard me called me blessed, and those who saw me commended me,
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 because I rescued the poor who cried out and the fatherless who had no helper.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 The dying man blessed me, and I made the widow’s heart sing for joy.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 I put on righteousness, and it clothed me; justice was my robe and my turban.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 I served as eyes to the blind and as feet to the lame.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 I was a father to the needy, and I took up the case of the stranger.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 I shattered the fangs of the unjust and snatched the prey from his teeth.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 So I thought: ‘I will die in my nest and multiply my days as the sand.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 My roots will spread out to the waters, and the dew will rest nightly on my branches.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 My glory is ever new within me, and my bow is renewed in my hand.’
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Men listened to me with expectation, waiting silently for my counsel.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 After my words, they spoke no more; my speech settled on them like dew.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 They waited for me as for rain and drank in my words like spring showers.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 If I smiled at them, they did not believe it; the light of my countenance was precious.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 I chose their course and presided as chief. So I dwelt as a king among his troops, as a comforter of the mourners.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
