Ecclesiastes 1
1 These are the words of the Teacher, the son of David, king in Jerusalem:
Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi.
2 “Futility of futilities,” says the Teacher, “futility of futilities! Everything is futile!”
Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.
3 What does a man gain from all his labor, at which he toils under the sun?
Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē.
4 Generations come and generations go, but the earth remains forever.
Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi.
5 The sun rises and the sun sets; it hurries back to where it rises.
Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec.
6 The wind blows southward, then turns northward; round and round it swirls, ever returning on its course.
Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.
7 All the rivers flow into the sea, yet the sea is never full; to the place from which the streams come, there again they flow.
Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.
8 All things are wearisome, more than one can describe; the eye is not satisfied with seeing, nor the ear content with hearing.
Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot.
9 What has been will be again, and what has been done will be done again; there is nothing new under the sun.
Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē.
10 Is there a case where one can say, “Look, this is new”? It has already existed in the ages before us.
Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums.
11 There is no remembrance of those who came before, and those yet to come will not be remembered by those who follow after.
Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.
12 I, the Teacher, was king over Israel in Jerusalem.
Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē.
13 And I set my mind to seek and explore by wisdom all that is done under heaven. What a heavy burden God has laid upon the sons of men to occupy them!
Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās.
14 I have seen all the things that are done under the sun, and have found them all to be futile, a pursuit of the wind.
Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja.
15 What is crooked cannot be straightened, and what is lacking cannot be counted.
Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt.
16 I said to myself, “Behold, I have grown and increased in wisdom beyond all those before me who were over Jerusalem, and my mind has observed a wealth of wisdom and knowledge.”
Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.
17 So I set my mind to know wisdom and madness and folly; I learned that this, too, is a pursuit of the wind.
Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja.
18 For with much wisdom comes much sorrow, and as knowledge grows, grief increases.
Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu.
