2 Kings 3
1 In the eighteenth year of Jehoshaphat’s reign over Judah, Jehoram son of Ahab became king of Israel, and he reigned in Samaria twelve years.
Un Jorams, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, Jehošafata, Jūda ķēniņa, astoņpadsmitā gadā un valdīja divpadsmit gadus.
2 And he did evil in the sight of the LORD, but not as his father and mother had done. He removed the sacred pillar of Baal that his father had made.
Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, bet ne tā, kā viņa tēvs un kā viņa māte, jo viņš lika noņemt to uzcelto Baāla stabu, ko viņa tēvs bija taisījis.
3 Nevertheless, he clung to the sins that Jeroboam son of Nebat had caused Israel to commit; he did not turn away from them.
Tikai viņš pieķērās Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēli bija pavedis, - no tiem viņš neatstājās. -
4 Now Mesha king of Moab was a sheep breeder, and he would render to the king of Israel a hundred thousand lambs and the wool of a hundred thousand rams.
Un Mešum, Moaba ķēniņam, bija daudz lopu, un viņš deva Israēla ķēniņam par mesliem simts tūkstoš jērus un simts tūkstoš aunus ar visu vilnu.
5 But after the death of Ahab, the king of Moab rebelled against the king of Israel.
Bet kad Ahabs bija nomiris, tad Moaba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa.
6 So at that time King Jehoram set out from Samaria and mobilized all Israel.
Tad ķēniņš Jorams tai laikā cēlās no Samarijas un sarīkoja visu Israēli,
7 And he sent a message to Jehoshaphat king of Judah: “The king of Moab has rebelled against me. Will you go with me to fight against Moab?” “I will go,” replied Jehoshaphat. “I am like you, my people are your people, and my horses are your horses.”
Un nogāja un sūtīja pie Jehošafata, Jūda ķēniņa, sacīdams: Moaba ķēniņš no manis atkritis, vai tu līdz ar mani gribi karā iet pret Moabu? Un tas sacīja: es iešu līdz, es būšu kā tu, mani ļaudis kā tavi ļaudis, un mani zirgi kā tavi zirgi.
8 Then he asked, “Which way shall we go up?” “By way of the Desert of Edom,” replied Joram.
Un viņš sacīja: pa kuru ceļu iesim? Un tas sacīja pa Edoma tuksneša ceļu.
9 So the king of Israel, the king of Judah, and the king of Edom set out, and after they had traveled a roundabout route for seven days, they had no water for their army or for their animals.
Tā tie gāja, Israēla ķēniņš un Jūda ķēniņš un Edoma ķēniņš. Un kad tie bija gājuši septiņu dienu gājumu, tad tiem nebija ūdens, ne karaspēkam, ne lopiem, kas tiem bija līdz.
10 “Alas,” said the king of Israel, “for the LORD has summoned these three kings to deliver them into the hand of Moab!”
Tad Israēla ķēniņš sacīja: Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus aicinājis, ka Viņš tos dotu Moaba rokā!
11 But Jehoshaphat asked, “Is there no prophet of the LORD here? Let us inquire of the LORD through him.” And one of the servants of the king of Israel answered, “Elisha son of Shaphat is here. He used to pour water on the hands of Elijah.”
Un Jehošafats sacīja: vai še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, ka To Kungu caur viņu vaicātu? Tad viens no Israēla ķēniņa kalpiem tam atbildēja un sacīja: še ir Eliša, Šafata dēls, kas ūdeni lēja uz Elijas rokām.
12 Jehoshaphat affirmed, “The word of the LORD is with him.” So the king of Israel and Jehoshaphat and the king of Edom went down to him.
Un Jehošafats sacīja: Tā Kunga vārds ir pie viņa. Tad pie tā nogāja Israēla ķēniņš un Jehošafats un Edoma ķēniņš.
13 Elisha, however, said to the king of Israel, “What have we to do with each other? Go to the prophets of your father and of your mother!” “No,” replied the king of Israel, “for it is the LORD who has summoned these three kings to deliver them into the hand of Moab.”
Bet Eliša sacīja uz Israēla ķēniņu: kas man ar tevi? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem. Bet Israēla ķēniņš uz to sacīja: nē, jo Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, ka viņš tos dotu Moaba rokā.
14 Then Elisha said, “As surely as the LORD of Hosts lives, before whom I stand, were it not for my regard for the presence of Jehoshaphat king of Judah, I would not look at you or acknowledge you.
Un Eliša sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs Cebaot dzīvs, priekš kā es stāvu, ja es to nedarītu Jehošafata, Jūda ķēniņa, labad, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu.
15 But now, bring me a harpist.” And while the harpist played, the hand of the LORD came upon Elisha
Nu tad, dabūjat man vienu koklētāju. Un tam koklētājam koklējot Tā Kunga roka nāca pār viņu,
16 and he said, “This is what the LORD says: ‘Dig this valley full of ditches.’
Un viņš sacīja: tā saka Tas Kungs: rokat grāvi pie grāvja šinī ielejā.
17 For the LORD says, ‘You will not see wind or rain, but the valley will be filled with water, and you will drink—you and your cattle and your animals.’
Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsiet ne vēju ne lietu, tomēr šī ieleja būs pilna ūdens, jums dzert pašiem un jūsu sīkiem un lieliem lopiem.
18 This is a simple matter in the sight of the LORD, and He will also deliver the Moabites into your hand.
Un tas ir vēl maz priekš Tā Kunga, viņš arī Moabu dos jūsu rokā.
19 And you shall attack every fortified city and every city of importance. You shall cut down every good tree, stop up every spring, and ruin every good field with stones.”
Un jums būs kaut visas stiprās pilsētas un visas izredzētās pilsētas, un nocirst visus labos kokus un aizbāzt visus ūdens avotus un samaitāt visus labos tīrumus ar akmeņiem.
20 The next morning, at the time of the morning sacrifice, water suddenly flowed from the direction of Edom and filled the land.
Un notikās no rīta ap ēdamā upura laiku, redzi, tad ūdens nāca no Edoma puses, un zeme tapa ūdens pilna.
21 Now all the Moabites had heard that the kings had come up to fight against them. So all who could bear arms, young and old, were summoned and stationed at the border.
Kad nu visi Moabieši dzirdēja, ka tie ķēniņi nāca, pret tiem karot, tad tie sasauca visus, kas spēja bruņas nest, un vēl pārāki(vecākie) un tie stājās uz robežām.
22 When they got up early in the morning, the sun was shining on the water, and it looked as red as blood to the Moabites across the way.
Un kad tie no rīta agri cēlās un saule bija uzlēkusi pār to ūdeni, tad Moabieši no tālienes to ūdeni redzēja sarkanu kā asinis.
23 “This is blood!” they exclaimed. “The kings have clashed swords and slaughtered one another. Now to the plunder, Moab!”
Un tie sacīja: tās ir asinis; tiešām tie ķēniņi pacēluši zobenu, zobenus viens pret otru un cits citu nokāvuši. Un nu, Moab, celies uz laupīšanu.
24 But when the Moabites came to the camp of Israel, the Israelites rose up and attacked them, and they fled before them. So the Israelites invaded their land and struck down the Moabites.
Bet kad tie nāca pie Israēla lēģera, tad Israēlieši cēlās un kāva Moabiešus un šie no viņiem bēga. Un tie tur ielauzās un apkāva Moabiešus,
25 They destroyed the cities, and each man threw stones on every good field until it was covered. They stopped up every spring and cut down every good tree. Only Kir-haraseth was left with stones in place, but men with slings surrounded it and attacked it as well.
Un nopostīja tās pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni uz visiem labiem tīrumiem un tos sameta pilnus, un aizbāza visus avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr Ķirarezetē akmeņus vien atlicināja. Un lingotāji ap to apmetās un tai svieda virsū.
26 When the king of Moab saw that the battle was too fierce for him, he took with him seven hundred swordsmen to break through to the king of Edom, but they could not prevail.
Kad nu Moaba ķēniņš redzēja, ka kaušanās tam metās par stipru, tad viņš pie sevis ņēma septiņsimt vīrus, kas zobenu izvilka, lauzties cauri pret Edoma ķēniņu, bet tie nespēja.
27 So he took his firstborn son, who was to succeed him, and offered him as a burnt offering on the city wall. And there was great fury against the Israelites, so they withdrew and returned to their own land.
Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kam viņa vietā bija palikt par ķēniņu, un to upurēja par dedzināmo upuri uz mūra. Un Israēli pārņēma lielas dusmas un tie no tā atstājās un griezās atpakaļ uz savu zemi.
