2 Corinthians 5
1 For we know that if the earthly house of our tabernacle be dissolved, we have a building from God, a house not made with hands, eternal, in the heavens. (aiōnios g166)
Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. (aiōnios g166)
2 For verily in this we groan, longing to be clothed upon with our habitation which is from heaven:
Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm;
3 if so be that being clothed we shall not be found naked.
Proti, ja pavisam tiksim atrasti apģērbti, ne pliki.
4 For indeed we that are in this tabernacle do groan, being burdened; not for that we would be unclothed, but that we would be clothed upon, that what is mortal may be swallowed up of life.
Jo šinī būdā būdami mēs arī nopūšamies un esam apgrūtināti; tādēļ ka negribam tapt noģērbti, bet pārģērbti, lai tas, kas mirstams, top aprīts no dzīvības.
5 Now he that wrought us for this very thing is God, who gave unto us the earnest of the Spirit.
Bet kas mūs uz šo pašu sataisa, ir Dievs, kas mums arī devis Tā Gara ķīlu.
6 Being therefore always of good courage, and knowing that, whilst we are at home in the body, we are absent from the Lord
Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesās, tikmēr esam svešumā un vēl ne pie Tā Kunga.
7 (for we walk by faith, not by sight);
Jo mēs staigājam ticība, ne skatīšanā.
8 we are of good courage, I say, and are willing rather to be absent from the body, and to be at home with the Lord.
Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāki būt ārā no miesām un būt pie Tā Kunga.
9 Wherefore also we make it our aim, whether at home or absent, to be well-pleasing unto him.
Tāpēc arī, vai pie Tā Kunga mājās būdami, vai te vēl svešumā, dzenamies uz to, ka Viņam labi patīkam.
10 For we must all be made manifest before the judgment-seat of Christ; that each one may receive the things [done] in the body, according to what he hath done, whether [it be] good or bad.
Jo mums visiem būs parādīties priekš Kristus soģa krēsla, lai ikviens dabū, ko miesās būdams darījis, vai labu, vai ļaunu.
11 Knowing therefore the fear of the Lord, we persuade men, but we are made manifest unto God; and I hope that we are made manifest also in your consciences.
Tad nu zinādami, ka To Kungu būs bīties, mēs pārliecinājām cilvēkus, bet Dievam esam zināmi; bet es ceru, ka mēs arī esam zināmi jūsu zināmās sirdīs.
12 We are not again commending ourselves unto you, but [speak] as giving you occasion of glorying on our behalf, that ye may have wherewith to answer them that glory in appearance, and not in heart.
Jo mēs jums atkal neuzteicamies paši, bet jums ko dodam par mums lielīties; lai jums kas ir pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī.
13 For whether we are beside ourselves, it is unto God; or whether we are of sober mind, it is unto you.
Jo ja mēs par daudz teikuši, tad tas ir Dievam par godu; jeb ja mēreni, tad jums par labu.
14 For the love of Christ constraineth us; because we thus judge, that one died for all, therefore all died;
Jo Kristus mīlestība mūs spiež (atzīt),
15 and he died for all, that they that live should no longer live unto themselves, but unto him who for their sakes died and rose again.
Kad spriežam tā: ka, ja viens par visiem ir miris, tad visi miruši. Un Viņš tādēļ par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.
16 Wherefore we henceforth know no man after the flesh: even though we have known Christ after the flesh, yet now we know [him so] no more.
Tad nu uz priekšu mēs nepazīstam nevienu pēc miesas; un jebšu mēs Kristu arī esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad Viņu vairs nepazīstam.
17 Wherefore if any man is in Christ, [he is] a new creature: the old things are passed away; behold, they are become new.
Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns.
18 But all things are of God, who reconciled us to himself through Christ, and gave unto us the ministry of reconciliation;
Bet viss tas ir no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi pašu caur Jēzu Kristu un mums devis to salīdzināšanas amatu.
19 to wit, that God was in Christ reconciling the world unto himself, not reckoning unto them their trespasses, and having committed unto us the word of reconciliation.
Jo Dievs bija iekš Kristus, salīdzinādams pasauli ar Sevi pašu, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un mūsu starpā ir iecēlis to salīdzināšanas vārdu.
20 We are ambassadors therefore on behalf of Christ, as though God were entreating by us: we beseech [you] on behalf of Christ, be ye reconciled to God.
Tad nu no Kristus puses mēs esam sūtīti, tā kā Dievs caur mums lūgtu, mēs lūdzam no Kristus puses: ļaujaties salīdzināties ar Dievu.
21 Him who knew no sin he made [to be] sin on our behalf; that we might become the righteousness of God in him.
Jo To, kas nekāda grēka nav zinājis, Viņš priekš mums ir darījis par grēku, ka mēs iekš Tā kļūtu Dieva taisnība.
