Salme 81
1 (Til Sangmesteren. Al-haggittit. Af Asaf.) Jubler for Gud, vor Styrke, råb af fryd for Jakobs Gud,
Asafa dziesma, dziedātāju vadonim uz Ģittit. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam.
2 istem Lovsang, lad Pauken lyde, den liflige Citer og Harpen;
Uzdziedat dziesmas un dodiet šurp bungas, mīlīgas kokles ar stabulēm.
3 stød i Hornet på Nymånedagen, ved Fuldmåneskin på vor Højtidsdag!
Pūtiet trumetes jaunā mēnesī, pilnā mēnesī, mūsu svētku laikā.
4 Thi det er Lov i Israel, et Bud fra Jakobs Gud;
Jo tas ir likums iekš Israēla, tiesa no Jēkaba Dieva.
5 han gjorde det til en Vedtægt i Josef, da han drog ud fra Ægypten, hvor han hørte et Sprog, han ikke kendte.
To Viņš licis par liecību iekš Jāzepa, kad izgāja pār Ēģiptes zemi, kad es dzirdēju valodu, ko nesapratu.
6 "Jeg fried hans Skulder for Byrden, hans Hænder slap fri for Kurven.
“Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, un viņa rokas atsvabinājis no nestavas.
7 I Nøden råbte du, og jeg frelste dig, jeg svarede dig i Tordenens Skjul, jeg prøvede dig ved Meribas Vande. (Sela)
Kad tu Mani piesauci bēdās, tad Es tevi izglābu; Es tevi paklausīju, paslēpies pērkona padebešos, Es tevi pārmanīju pie bāršanās ūdens.
8 Hør, mit Folk, jeg vil vidne for dig, Israel, ak, om du hørte mig!
Klausāties, Mani ļaudis, Es jums došu liecību; Israēl, kaut tu Mani klausītu!
9 En fremmed Gud må ej findes hos dig, tilbed ikke andres Gud!
Lai tavā starpā nav cita Dieva, un tev nebūs pielūgt svešu Dievu.
10 Jeg, HERREN, jeg er din Gud! som førte dig op fra Ægypten; luk din Mund vidt op, og jeg vil fylde den!
Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes; atplet savu muti, lai Es to pildu.
11 Men mit Folk vilde ikke høre min Røst, Israel lød mig ikke.
Bet Mani ļaudis neklausa Manu balsi un Israēlim Manis negribās.
12 Da lod jeg dem fare i deres Stivsind, de vandrede efter deres egne Råd.
Tad Es tos arī esmu pametis viņu cietam sirds prātam, ka tie staigā pēc saviem padomiem.
13 Ak, vilde mit Folk dog høre mig, Israel gå mine Veje!
Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem!
14 Da kued jeg snart deres Fjender, vendte min Hånd mod deres Uvenner!
Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem.
15 Deres Avindsmænd skulde falde og gå til Grunde for evigt;
Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu.
16 jeg nærede dig med Hvedens Fedme, mættede dig med Honning fra Klippen!"
Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.”
