Salme 22
1 (Til sangmesteren. Efter "morgenrødens hind". En salme af David.) Min Gud, min Gud, hvorfor har du forladt mig? Mit Skrig til Trods er Frelsen mig fjern.
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.
2 Min Gud, jeg råber om Dagen, du svarer ikke, om Natten, men finder ej Hvile.
Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.
3 Og dog er du den hellige, som troner på Israels Lovsange.
Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.
4 På dig forlod vore Fædre sig, forlod sig, og du friede dem;
Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.
5 de råbte til dig og frelstes, forlod sig på dig og blev ikke til Skamme.
Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.
6 Men jeg er en Orm og ikke en Mand, til Spot for Mennesker, Folk til Spe;
Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.
7 alle, der ser mig, håner mig, vrænger Mund og ryster på Hovedet:
Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:
8 "Han har væltet sin Sag på HERREN; han fri ham og frelse ham, han har jo Velbehag i ham."
Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.
9 Ja, du drog mig af Moders Liv, lod mig hvile trygt ved min Moders Bryst;
Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.
10 på dig blev jeg kastet fra Moders Skød, fra Moders Liv var du min Gud.
Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.
11 Vær mig ikke fjern, thi Trængslen er nær, og ingen er der, som hjælper!
Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.
12 Stærke Tyre står omkring mig, Basans vældige omringer mig,
Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.
13 spiler Gabet op imod mig som rovgridske, brølende Løver.
Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.
14 Jeg er som Vand, der er udgydt, alle mine Knogler skilles, mit Hjerte er blevet som Voks, det smelter i Livet på mig;
Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.
15 min Gane er tør som et Potteskår til Gummerne klæber min Tunge, du lægger mig ned i Dødens Støv.
Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
16 Thi Hunde står omkring mig, onde i Flok omringer mig, de har gennemboret mine Hænder og Fødder,
Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
17 jeg kan tælle alle mine Ben; med Skadefryd ser de på mig.
Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
18 Mine Klæder deler de mellem sig, om Kjortelen kaster de Lod.
Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
19 Men du, o HERRE, vær ikke fjern, min Redning, il mig til Hjælp!
Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
20 Udfri min Sjæl fra Sværdet, min eneste af Hundes Vold!
Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.
21 Frels mig fra Løvens Gab, fra Vildoksens Horn! Du har bønhørt mig.
Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.
22 Dit Navn vil jeg kundgøre for mine Brødre, prise dig midt i Forsamlingen:
Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.
23 "I, som frygter HERREN, pris ham, ær ham; al Jakobs Æt, bæv for ham, al Israels Æt!
Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.
24 Thi han foragtede ikke, forsmåede ikke den armes Råb, skjulte ikke sit Åsyn for ham, men hørte, da han råbte til ham!"
Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.
25 Jeg vil synge din Pris i en stor Forsamling, indfri mine Løfter iblandt de fromme;
No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.
26 de ydmyge skal spise og mættes; hvo HERREN søger, skal prise ham; deres Hjerte leve for evigt!
Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.
27 Den vide Jord skal mærke sig det og omvende sig til HERREN, og alle Folkenes Slægter skal tilbede for hans Åsyn;
Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.
28 thi HERRENs er Riget, han er Folkenes Hersker.
Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.
29 De skal tilbede ham alene, alle Jordens mægtige; de skal bøje sig for hans Åsyn, alle, der nedsteg i Støvet og ikke holdt deres Sjæl i Live.
Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.
30 Ham skal Efterkommeme tjene; om HERREN skal tales til Slægten, der kommer;
Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;
31 de skal forkynde et Folk, der fødes, hans Retfærd. Thi han greb ind.
Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
