Salme 18
1 (Til sangmesteren. Af HERRENS tjener David, som sang HERREN denne sang, dengang HERREN havde frelst ham af alle hans fjenders og af Sauls hånd. Han sang: ) HERRE, jeg har dig hjerteligt kær, min Styrke!
Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums.
2 HERRE, min Klippe, min Borg. min Befrier, min Gud, mit Bjerg, hvortil jeg tyr, mit Skjold, mit Frelseshorn, mit Værn!
Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.
3 Jeg påkalder HERREN, den Højlovede, og frelses fra mine Fjender.
Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
4 Dødens Reb omsluttede mig, Ødelæggelsens Strømme forfærdede mig,
Nāves saites ap mani tinās, un Beliala(iznīcības) upes mani izbiedēja.
Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. (Sheol h7585)
6 i min Vånde påkaldte jeg HERREN og råbte til min Gud. Han hørte min Røst fra sin Helligdom, mit Råb fandt ind til hans Ører!
Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.
7 Da rystede Jorden og skjalv, Bjergenes Grundvolde bæved og rysted, thi hans Vrede blussede op.
Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās.
8 Røg for ud af hans Næse, fortærende Ild af hans Mund, Gløder gnistrede fra ham.
Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
9 Han sænkede Himlen, steg ned med Skymulm under sine Fødder;
Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
10 båret af Keruber fløj han, svæved på Vindens Vinger;
Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem.
11 han omgav sig med Mulm som en Bolig, mørke Vandmasser, vandfyldte Skyer.
Viņš lika tumsību Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši.
12 Fra Glansen foran ham for der Hagl og Ildgløder gennem hans Skyer.
No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem.
13 HERREN tordnede fra Himlen, den Højeste lod høre sin Røst, Hagl og Ildgløder.
Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus.
14 Han udslyngede Pile, adsplittede dem, Lyn i Mængde og skræmmede dem.
Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.
15 Vandenes Bund kom til Syne, Jordens Grundvolde blottedes ved din Trusel, HERRE, for din Vredes Pust.
Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas.
16 Han udrakte Hånden fra det høje og greb mig, drog mig op af de vældige Vande,
Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
17 frelste mig fra mine mægtige Fjender, fra mine Avindsmænd; de var mig for stærke.
Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es.
18 På min Ulykkes Dag faldt de over mig, men HERREN blev mig til Værn.
Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
19 Han førte mig ud i åbent Land, han frelste mig, thi han havde Behag i mig.
Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
20 HERREN gengældte mig efter min Retfærd, lønned mig efter mine Hænders Uskyld;
Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod.
21 thi jeg holdt mig til HERRENs Veje, svigted i Gudløshed ikke min Gud
Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
22 hans Bud stod mig alle for Øje, hans Lov skød jeg ikke fra mig.
Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
23 Ustraffelig var jeg for ham og vogtede mig for Brøde.
Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem.
24 HERREN lønned mig efter min Retfærd, mine Hænders Uskyld, som stod ham for Øje!
Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm.
25 Du viser dig from mod den fromme, retsindig mod den retsindige,
Pie tiem svētiem Tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs.
26 du viser dig ren mod den rene og vrang mod den svigefulde.
Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
27 De arme giver du Frelse, hovmodiges Øjne Skam!
Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo.
28 Ja, min Lampe lader du lyse, HERRE, min Gud opklarer mit Mørke.
Jo Tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību.
29 Thi ved din Hjælp søndrer jeg Mure, ved min Guds Hjælp springer jeg over Volde.
Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
30 Fuldkommen er Guds Vej, lutret er HERRENs Ord. Han er et Skjold for alle, der sætter deres Lid til ham.
Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
31 Ja, hvem er Gud uden HERREN, hvem er en Klippe uden vor Gud,
Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs?
32 den Gud, der omgjorded mig med Kraft, jævnede Vejen for mig,
Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus.
33 gjorde mine Fødder som Hindens og gav mig Fodfæste på Højene,
Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
34 oplærte min Hånd til Krig, så mine Arme spændte Kobberbuen!
Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
35 Du gav mig din Frelses Skjold, din højre støttede mig, din Nedladelse gjorde mig stor;
Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina.
36 du skaffede Plads for mine Skridt, mine Ankler vaklede ikke.
Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
37 Jeg jog mine Fjender, indhentede dem, vendte først om, da de var gjort til intet,
Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis.
38 slog dem ned, så de ej kunde rejse sig, men lå faldne under min Fod.
Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
39 Du omgjorded mig med Kraft til Kampen, mine Modstandere tvang du i Knæ for mig;
Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
40 du slog mine Fjender på Flugt, mine Avindsmænd rydded jeg af Vejen.
Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu.
41 De råbte, men ingen hjalp, til HERREN, han svared dem ikke.
Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
42 Jeg knuste dem som Støv for Vinden, fejed dem bort som Gadeskarn.
Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām.
43 Du friede mig af Folkekampe, du satte mig til Folkeslags Høvding; nu tjener mig ukendte Folk;
Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos.
44 hører de om mig, lyder de mig, Udlandets Sønner kryber for mig;
Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies.
45 Udlandets Sønner vansmægter, slæber sig frem af deres Skjul.
Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm.
46 HERREN lever, højlovet min Klippe, ophøjet være min Frelses Gud,
Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs.
47 den Gud, som giver mig Hævn, tvinger Folkeslag under min Fod
Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis;
48 og frier mig fra mine vrede Fjender! Du ophøjer mig over mine Modstandere, fra Voldsmænd frelser du mig.
Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem.
49 HERRE, derfor priser jeg dig blandt Folkene og lovsynger dit Navn,
Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam,
50 du, som kraftig hjælper din Konge og viser din Salvede Miskundhed, David og hans Æt evindelig.
Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.
