Salme 12

1 (Til sangmesteren. Efter den ottende. En salme af David.) HERRE, hjælp, thi de fromme er borte, svundet er Troskab blandt Menneskens Børn;

Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim uz astoņām stīgām. Palīdz, ak Kungs! Jo svētie ir zustin zuduši, un ticīgo ir maz starp cilvēku bērniem.

2 de taler Løgn, den ene til den anden, med svigefulde Læber og tvedelt Hjerte.

Tie runā nelietību ikviens ar savu tuvāko; lūpām smaidīdami, ar divējādu sirdi tie runā.

3 Hver svigefuld Læbe udrydde HERREN, den Tunge, der taler store Ord,

Lai Tas Kungs izdeldē visu liekulību, to mēli, kas runā lielību,

4 dem, som siger: "Vor Tunge gør os stærke, vore Læber er med os, hvo er vor Herre?"

Kas saka: mēs pārvarēsim ar savu mēli, mūsu mute ir ar mums; kas mums ir par kungu?

5 "For armes Nød og fattiges Suk vil jeg nu stå op", siger HERREN, "jeg frelser den, som man blæser ad."

Tad nu nabagu postīšanas dēļ un bēdīgo nopūšanās dēļ Es celšos, saka Tas Kungs: Es došu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojās.

6 HERRENs Ord er rene Ord, det pure, syvfold lutrede Sølv.

Tā Kunga vārdi ir šķīsti vārdi, kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts.

7 HERRE, du vogter os, værner os evigt mod denne Slægt.

Kaut Tu, ak Kungs, tos gribētu pasargāt, kaut Tu mūs gribētu paglabāt no šīs cilts mūžīgi.

8 De gudløse færdes frit overalt, når Skarn ophøjes blandt Menneskens Børn.

Bezdievīgie lepni staigā visapkārt, kur netiklība augsti ceļas starp cilvēku bērniem.