Ordsprogene 5
1 Mærk dig, min Søn, min Visdom, bøj til min Indsigt dit Øre,
Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,
2 at Kløgt må våge øver dig, Læbernes kundskab vare på dig.
Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.
3 Thi af Honning drypper den fremmedes Læber, glattere end Olie er hendes Gane;
Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;
4 men til sidst er hun besk som Malurt, hvas som tveægget Sværd;
Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.
Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli; (Sheol h7585)
6 hun følger ej Livets Vej, hendes Spor er bugtet, hun ved det ikke.
Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.
7 Hør mig da nu, min Søn, vig ikke fra min Munds Ord!
Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.
8 Lad din Vej være langt fra hende, kom ej hendes Husdør nær,
Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,
9 at du ikke må give andre din Ære, en grusom Mand dine År.
Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,
10 at ikke dit Gods skal mætte fremmede, din Vinding ende i Andenmands Hus,
Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,
11 så du gribes af Anger til sidst, når dit Kød og Huld svinder hen,
Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,
12 og du siger: "Ak, at jeg hadede Tugt, at mit Hjerte lod hånt om Revselse,
Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,
13 så jeg ikke lød mine Læreres Røst, ej bøjed mit Øre til dem, som lærte mig!
Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!
14 Nær var jeg kommet i alskens Ulykke midt i Forsamling og Menighed!"
Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“
15 Drik Vand af din egen Cisterne og rindende Vand af din Brønd;
Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.
16 lad ej dine Kilder flyde på Gaden, ej dine Bække på Torvene!
Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?
17 Dig skal de tilhøre, dig alene, ingen fremmed ved Siden af dig!
Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.
18 Velsignet være dit Væld, og glæd dig ved din Ungdoms Hustru,
Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.
19 den elskelige Hind, den yndige Gazel; hendes Elskov fryde dig stedse, berus dig altid i hendes Kærlighed!
Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!
20 Hvi beruser du dig, min Søn, i en fremmed og tager en andens Hustru i Favn?
Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!
21 Thi for HERRENs Øjne er Menneskets Veje, grant følger han alle dets Spor;
Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.
22 den gudløse fanges af egen Brøde og holdes fast i Syndens Reb;
Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.
23 han dør af Mangel på Tugt, går til ved sin store Dårskab.
Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.
