Ordsprogene 29
1 Hvo Nakken gør stiv, skønt revset tit, han knuses brat uden Lægedom.
Vīrs, kas pārmācīts, tomēr ciets, taps piepeši salauzts, un nebūs, kas dziedina.
2 Er der mange retfærdige, glædes Folket, men råder de gudløse, sukker Folket.
Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās.
3 Hvo Visdom elsker, glæder sin Fader, hvo Skøger omgås, bortødsler Gods.
Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izplītē savu mantu.
4 Kongen grundfæster Landet med Ret, en Udsuger lægger det øde.
Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta.
5 Mand, der smigrer sin Næste, breder et Net for hans Fod.
Kas otram mīksti pieglaužas, met tīklu viņa soļiem.
6 I sin Brøde hildes den onde, den retfærdige jubler af Glæde.
Bezdievīgais savaldzinājās savos grēkos, bet taisnais priecājās un līksmojās.
7 Den retfærdige kender de ringes Retssag; den gudløse skønner intet.
Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā.
8 Spottere ophidser Byen, men Vismænd, de stiller Vrede.
Kam viss tik smiekls, sakurina pilsētu; bet gudrie apslāpē kaislību.
9 Går Vismand i Rette med Dåre, vredes og ler han, alt preller af.
Gudrs ar ģeķi pie tiesas, tad skaistās, tad smejas, galā netiek.
10 De blodtørstige hader lydefri Mand, de retsindige tager sig af ham.
Asins vīri ienīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējās par viņa dvēseli.
11 En Tåbe slipper al sin Voldsomhed løs, Vismand stiller den omsider.
Ģeķis izkrata visu savu padomu, bet gudrs vīrs to patur pie sevis.
12 En Fyrste, som lytter til Løgnetale, får lufter gudløse Tjenere.
Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži.
13 Fattigmand og Blodsuger mødes, HERREN giver begges Øjne Glans.
Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu.
14 En Konge, der dømmer de ringe med Ret, hans Trone står fast evindelig.
Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi.
15 Ris og Revselse, det giver Visdom, uvorn Dreng gør sin Moder Skam.
Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu.
16 Bliver mange gudløse tiltager Synd; retfærdige ser med Fryd deres Fald.
Kur bezdievīgie iet vairumā, tur vairojās grēki; bet taisnie redzēs viņu krišanu.
17 Tugt din Søn, så kvæger han dig og bringer din Sjæl, hvad der smager.
Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība.
18 Uden Syner forvildes et Folk; salig den, der vogter på Loven.
Kur Dieva mācības nav, tur ļaudis nevaldāmi; bet svētīgs, kas mācību sargā.
19 Med Ord lader Træl sig ikke tugte, han fatter dem vel, men adlyder ikke.
Kalps ar vārdiem nav mācams; lai gan labi prot, taču neklausa,
20 Ser du en Mand, der er hastig til Tale, for en Tåbe er der snarere Håb end for ham.
Kad tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad no muļķa vairāk cerības nekā no tāda.
21 Forvænner man sin Træl fra ung, vil han til sidst være Herre.
Kad kalpu no pirmā gala izlutina, tad pēcgalā grib būt par pašu dēlu.
22 Hidsig Mand vækker Strid, vredladen Mand gør megen Synd.
Ātrs cilvēks saceļ bāršanos, un sirdīgs vīrs padara daudz grēku.
23 Et Menneskes Hovmod ydmyger ham, den ydmyge opnår Ære.
Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgs gars panāks godu.
24 Hæleren hader sit Liv, han hører Forbandelsen, men melder intet.
Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda.
25 Frygt for Mennesker leder i Snare, men den, der stoler på HERREN, er bjærget.
Priekš cilvēkiem drebēt ieved valgos; bet kas uz To Kungu paļaujas, ir drošā vietā.
26 Mange søger en Fyrstes Gunst; Mands Ret er dog fra HERREN.
Daudzi meklē valdnieka vaigu; bet no Tā Kunga nāk katram tā tiesa.
27 Urettens Mand er retfærdiges Gru, hvo redeligt vandrer, gudløses Gru.
Netaisnais riebj taisniem, un kas bezvainīgs savā ceļā, riebj bezdievīgam.
