< Ordsprogene 26 >

1 Som Sne om Somren og Regn Høsten så lidt hører Ære sig til for en Tåbe.
Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods.
2 Som en Spurv i Fart, som en Svale i Flugt så rammer ej Banden mod sagesløs Mand.
Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem.
3 Svøbe for Hest, Bidsel for Æsel og Ris for Tåbers Ryg.
Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste.
4 Svar ej Tåben efter hans Dårskab, at ikke du selv skal blive som han.
Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi.
5 Svar Tåben efter hans Dårskab, at han ikke skal tykkes sig viis.
Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru.
6 Den afhugger Fødderne og inddrikker Vold, som sender Bud ved en Tåbe.
Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas.
7 Slappe som den lammes Ben er Ordsprog i Tåbers Mund.
Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi.
8 Som en, der binder Stenen fast i Slyngen, er den, der hædrer en Tåbe.
Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas.
9 Som en Tornekæp, der falder den drukne i Hænde, er Ordsprog i Tåbers Mund.
Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē.
10 Som en Skytte, der sårer enhver, som kommer, er den, der lejer en Tåbe og en drukken.
Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli.
11 Som en Hund, der vender sig om til sit Spy, er en Tåbe, der gentager Dårskab.
Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības.
12 Ser du en Mand, der tykkes sig viis, for en Tåbe er der mere Håb end for ham.
Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda.
13 Den lade siger: "Et Rovdyr på Vejen, en Løve ude på Torvene!"
Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“
14 Døren drejer sig på sit Hængsel, den lade på sit Leje.
Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā.
15 Den lade rækker til Fadet, men gider ikke føre Hånden til Munden.
Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt.
16 Den lade tykkes sig større Vismand end syv, der har kloge Svar.
Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi.
17 Den griber en Hund i Øret, som blander sig i uvedkommende Strid.
Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm.
18 Som en vanvittig Mand, der udslynger Gløder, Pile og Død,
Tā kā, kad (ārprātīgs) par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām,
19 er den, der sviger sin Næste og siger: "Jeg spøger jo kun."
Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju?
20 Er der intet Brænde, går Ilden ud, er der ingen Bagtaler, stilles Trætte.
Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst.
21 Trækul til Gløder og Brænde til Ild og trættekær Mand til at optænde Kiv.
Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu.
22 Bagtalerens Ord er som Lækkerbidskener, de synker dybt i Legemets Kamre.
Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.
23 Som Sølvovertræk på et Lerkar er ondsindet Hjerte bag glatte Læber.
Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu.
24 Avindsmand hykler med Læben, i sit Indre huser han Svig;
Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu.
25 gør han Røsten venlig, tro ham dog ikke, thi i hans Hjerte er syvfold Gru.
Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī.
26 Den, der dølger sit Had med Svig, hans Ondskab kommer frem i Folkets Forsamling.
Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā.
27 I Graven, man graver, falder man selv, af Stenen, man vælter, rammes man selv.
Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies.
28 Løgnetunge giver mange Hug, hyklersk Mund volder Fald.
Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi.

< Ordsprogene 26 >