Klagesangene 5
1 HERRE, kom vor skæbne i Hu, sku ned og se vor skændsel!
Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu.
2 Vor Arvelod tilfaldt fremmede, Udlændinge fik vore Huse.
Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem.
3 Forældreløse, faderløse er vi, som Enker er vore Mødre.
Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
4 Vort Drikkevand må vi købe, betale må vi vort Brænde.
Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu.
5 Åget trykker vor Nakke, vi trættes og finder ej Hvile.
Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav.
6 Ægypten rakte vi Hånd, Assur, for at mættes med Brød.
Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst.
7 Vore Fædre, som synded, er borte, og vi må bære deres Skyld.
Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
8 Over os råder Trælle, ingen frier os fra dem.
Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām.
9 Med Livsfare henter vi vort Brød, udsatte for Ørkenens Sværd.
Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā.
10 Vor Hud er sværtet som en Ovn af Hungerens svidende Lue.
Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.
11 De skændede kvinder i Zion, Jomfruer i Judas Byer.
Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.
12 Fyrster greb de og hængte, tog intet Hensyn til gamle.
Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā.
13 Ynglinge sattes til Kværnen, under Brændeknippet segnede Drenge.
Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami.
14 De gamle forsvandt fra Porten, de unge fra Strengenes Leg.
Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.
15 Vort Hjertes Glæde er borte, vor Dans er vendt til Sorg.
Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām.
16 Kronen faldt af vort Hoved, ve os, at vi har syndet!
Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši!
17 Vort Hjerte blev derfor sygt, derfor vort Øje mørkt:
Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas;
18 For Zions Bjerg, som er øde, Ræve tumler sig der.
Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā.
19 Du, HERRE, troner for evigt, fra Slægt til Slægt står din trone.
Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem.
20 Hvi glemmer du os bestandig og svigter os alle dage?
Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?
21 Omvend os, HERRE, til dig, så vender vi om, giv os nye Dage, som fordum!
Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos.
22 Eller har du helt stødt os bort, er din Vrede mod os uden Ende?
Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?
