Klagesangene 3
1 Jeg er den, der så nød ved hans vredes ris,
Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
2 mig har han ført og ledt i det tykkeste Mulm,
Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
3 ja, Hånden vender han mod mig Dagen lang.
Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
4 Mit Bød og min Hud har han opslidt, brudt mine Ben,
Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
5 han mured mig inde, omgav mig med Galde og Møje,
Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
6 lod mig bo i Mørke som de, der for længst er døde.
Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
7 Han har spærret mig inde og lagt mig i tunge Lænker.
Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
8 Om jeg end råber og skriger, min Bøn er stængt ude.
Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
9 Han spærred mine Veje med Kvader, gjorde Stierne kroge.
Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.
10 Han blev mig en lurende Bjørn, en Løve i Baghold;
Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
11 han ledte mig vild, rev mig sønder og lagde mig øde;
Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
12 han spændte sin Bue; lod mig være Skive for Pilen.
Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
13 Han sendte sit Koggers Sønner i Nyrerne på mig;
Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.
14 hvert Folk lo mig ud og smæded mig Dagen lang,
Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
15 med bittert mætted han mig, gav mig Malurt at drikke.
Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
16 Mine Tænder lod han bide i Flint, han trådte mig i Støvet;
Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
17 han skilte min Sjæl fra Freden, jeg glemte Lykken
Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
18 og sagde: "Min Livskraft, mit Håb til HERREN er ude."
Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.
19 At mindes min Vånde og Flakken er Malurt og Galde;
Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
20 min Sjæl, den mindes det grant den grubler betynget.
Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
21 Det lægger jeg mig på Sinde, derfor vil jeg håbe:
To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
22 HERRENs Miskundhed er ikke til Ende, ikke brugt op,
Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
23 hans Nåde er ny hver Morgen, hans Trofasthed stor.
Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
24 Min Del er HERREN, (siger min Sjæl, ) derfor håber jeg på ham.
Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
25 Dem, der bier på HERREN, er han god, den Sjæl, der ham søger;
Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 det er godt at håbe i Stilhed på HERRENs Frelse,
Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27 godt for en Mand, at han bærer Åg i sin Ungdom.
Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
28 Han sidde ensom og tavs, når han lægger det på ham;
Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
29 han trykke sin Mund mod Støvet, måske er der Håb.
Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -
30 Række Kind til den, der slår ham, mættes med Hån.
Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
31 Thi Herren bortstøder ikke for evigt,
Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
32 har han voldt Kvide, så ynkes han, stor er hans Nåde;
Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
33 ej af Hjertet plager og piner han Menneskens Børn.
Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
34 Når Landets Fanger til Hobe trædes under Fod,
Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
35 når Mandens Ret for den Højestes Åsyn bøjes,
Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
36 når en Mand lider Uret i sin Sag mon Herren ej ser det?
Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
37 Hvo taler vel, så det sker, om ej Herren byder?
Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
38 Kommer ikke både ondt og godt fra den Højestes Mund?
Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
39 Over hvad skal den levende sukke? Hver over sin Synd!
Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
40 Lad os ransage, granske vore Veje og vende os til HERREN,
Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
41 løfte Hænder og Hjerte til Gud i Himlen;
Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
42 vi syndede og stod imod, du tilgav ikke,
Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
43 men hylled dig i Vrede, forfulgte os, dræbte uden Skånsel,
Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
44 hylled dig i Skyer, så Bønnen ej nåed frem;
Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
45 til Skarn og til Udskud har du gjort os midt iblandt Folkene.
Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
46 De opspærred Munden imod os, alle vore Fjender.
Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
47 Vor Lod blev Gru og Grav og Sammenbruds Øde;
Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
48 Vandstrømme græder mit Øje, mit Folk brød sammen.
Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Hvileløst strømmer mit Øje, det kender ej Ro,
Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
50 før HERREN skuer ned fra Himlen, før han ser til.
Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
51 Synet af Byens Døtre piner min Sjæl.
Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
52 Jeg joges som en Fugl af Fjender, hvis Had var grundløst,
Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
53 de spærred mig inde i en Grube, de stenede mig;
Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
54 Vand strømmed over mit Hoved, jeg tænkte: "Fortabt!"
Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
55 Dit Navn påkaldte jeg, HERRE, fra Grubens Dyb;
Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
56 du hørte min Røst: "O, gør dig ej døv for mit Skrig!"
Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
57 Nær var du den Dag jeg kaldte, du sagde: "Frygt ikke!"
Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
58 Du førte min Sag, o Herre, genløste mit Liv;
Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
59 HERRE, du ser, jeg lider Uret. skaf mig min Ret!
Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!
60 Al deres Hævnlyst ser du, alle deres Rænker,
Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
61 du hører deres Smædeord HERRE, deres Rænker imod mig,
Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
62 mine Fjenders Tale og Tanker imod mig bestandig.
Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
63 Se dem, når de sidder eller står, deres Nidvise er jeg.
Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
64 Dem vil du gengælde, HERRE, deres Hænders Gerning,
Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
65 gør deres Hjerte forhærdet din Forbandelse over dem!
Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
66 forfølg dem i Vrede, udryd dem under din Himmel.
Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
