Job 16
1 Så tog Job til Orde og svarede:
Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Nok har jeg hørt af sligt, besværlige Trøstere er I til Hobe!
Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
3 Får Mundsvejret aldrig Ende? Hvad ægged dig dog til at svare?
Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
4 Også jeg kunde tale som I, hvis I kun var i mit Sted, føje mine Ord imod jer og ryste på Hovedet ad jer,
Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
5 styrke jer med min Mund, ej spare på ynksomme Ord!
Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
6 Taler jeg, mildnes min Smerte ikke og om jeg tier, hvad Lindring får jeg?
Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
7 Dog nu har han udtømt min Kraft, du bar ødelagt hele min Kreds;
Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
8 at du greb mig, gælder som Vidnesbyrd mod mig, min Magerhed vidner imod mig.
Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
9 Hans Vrede river og slider i mig, han skærer Tænder imod mig. Fjenderne hvæsser Blikket imod mig,
Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
10 de opspiler Gabet imod mig, slår mig med Hån på Kind og flokkes til Hobe omkring mig;
Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
11 Gud gav mig hen i Niddingers Vold, i gudløses Hænder kasted han mig.
Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
12 Jeg leved i Fred, så knuste han mig, han greb mig i Nakken og sønderslog mig; han stilled mig op som Skive,
Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
13 hans Pile flyver omkring mig, han borer i Nyrerne uden Skånsel, udgyder min Galde på Jorden;
Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
14 Revne på Revne slår han mig, stormer som Kriger imod mig.
Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
15 Over min Hud har jeg syet Sæk og boret mit Horn i Støvel;
Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
16 mit Ansigt er rødt af Gråd, mine Øjenlåg hyllet i Mørke,
Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
17 skønt der ikke er Vold i min Hånd, og skønt min Bøn er ren!
Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
18 Dølg ikke, Jord, mit Blod, mit Skrig komme ikke til Hvile!
Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
19 Alt nu er mit Vidne i Himlen, min Talsmand er i det høje;
Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
20 gid min Ven lod sig finde! Mit Øje vender sig med Tårer til Gud,
Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
21 at han skifter Ret mellem Manden og Gud, mellem Mennesket og hans Ven!
Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
22 Thi talte er de kommende År, jeg skal ud på en Færd, jeg ej vender hjem fra.
Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
