Job 15
1 Så tog Temaniten Elifaz til Orde og sagde:
Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
2 "Mon Vismand svarer med Mundsvejr og fylder sit Indre med Østenvind
Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?
3 for at hævde sin Ret med gavnløs Tale, med Ord, som intet båder?
Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?
4 Desuden nedbryder du Gudsfrygt og krænker den Stilhed, som tilkommer Gud.
Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.
5 Din Skyld oplærer din Mund, du vælger de listiges Sprog.
Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.
6 Din Mund domfælder dig, ikke jeg, dine Læber vidner imod dig!
Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.
7 Var du den første, der fødtes, kom du til Verden, før Højene var?
Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?
8 Mon du lytted til, da Gud holdt Råd, og mon du rev Visdommen til dig?
Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?
9 Hvad ved du, som vi ikke ved, hvad forstår du, som vi ikke kender?
Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?
10 Også vi har en gammel iblandt os, en Olding, hvis Dage er fler end din Faders!
Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.
11 Er Guds Trøst dig for lidt, det Ord, han mildelig talede til dig?
Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?
12 Hvi river dit Hjerte dig hen, hvi ruller dit Øje vildt?
Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,
13 Thi du vender din Harme mod Gud og udstøder Ord af din Mund.
Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!
14 Hvor kan et Menneske være rent, en kvindefødt have Ret?
Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?
15 End ikke sine Hellige tror han, og Himlen er ikke ren i hans Øjne,
Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.
16 hvad da den stygge, den onde, Manden, der drikker Uret som Vand!
Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.
17 Jeg vil sige dig noget, hør mig, jeg fortæller, hvad jeg har set,
Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,
18 hvad vise Mænd har forkyndt, deres Fædre ikke dulgt,
Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -
19 dem alene var Landet givet, ingen fremmed færdedes blandt dem:
Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -
20 Den gudløse ængstes hele sit Liv, de stakkede År, en Voldsmand lever;
Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.
21 Rædselslyde fylder hans Ører, midt under Fred er Hærgeren over ham;
Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.
22 han undkommer ikke fra Mørket, opsparet er han for Sværdet,
Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.
23 udset til Føde for Gribbe, han ved, at han står for Fald;
Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.
24 Mørkets Dag vil skræmme ham. Trængsel og Angst overvælde ham som en Konge, rustet til Strid.
Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.
25 Thi Hånden rakte han ud mod Gud og bød den Almægtige Trods,
Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.
26 stormed bårdnakket mod ham med sine tykke, buede Skjolde.
Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.
27 Thi han dækked sit Ansigt med Fedt og samlede Huld på sin Lænd.
Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.
28 tog Bolig i Byer, der øde lå hen. i Huse, man ikke må bo i, bestemt til at ligge i Grus.
Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.
29 Han bliver ej rig, hans Velstand forgår, til Jorden bøjer sig ikke hans Aks;
(Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.
30 han undkommer ikke fra Mørket. Solglød udtørrer hans Spire, hans Blomst rives bort af Vinden.
Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.
31 Han stole ikke på Tomhed han farer vild thi Tomhed skal være hans Løn!
Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.
32 I Utide visner hans Stamme, hans Palmegren skal ikke grønnes;
Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.
33 han ryster som Ranken sin brue af og kaster som Olietræet sin Blomst.
Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.
34 Thi vanhelliges Samfund er goldt, og Ild fortærer Bestikkelsens Telte;
Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.
35 svangre med Kvide, føder de Uret, og deres Moderskød fostrer Svig!
Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.
