2 Samuel 22
1 David sang HERREN denne Sang, dengang HERREN havde frelst ham af alle hans Fjenders og af Sauls Hånd.
Un Dāvids runāja Tā Kunga priekšā šīs dziesmas vārdus tai dienā, kad Tas Kungs viņu bija atpestījis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas; un viņš sacīja:
2 Han sang: "HERRE, min Klippe, min Borg, min Befrier,
Tas Kungs ir mans akmens kalns un mana pils un mans glābējs.
3 min Gud, mit Bjerg, hvortil jeg tyr, mit Skjold, mit Frelseshorn, mit Værn, min Tilflugt, min Frelser, som frelser mig fra Vold!
Dievs ir mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un manas pestīšanas rags, mans augstais palīgs, un mana glābšana, mans Pestītājs, kas mani no varas darba atpestī.
4 Jeg påkalder HERREN, den Højlovede, og frelses fra mine Fjender.
Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
5 Dødens Brændinger omsluttede mig, Ødelæggelsens Strømme forfærdede mig,
Jo nāves viļņi mani apņēma un posta upes mani izbiedēja,
Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. (Sheol h7585)
7 i min Vånde påkaldte jeg HERREN og råbte til min Gud. Han hørte min Røst fra sin Helligdom, mit Råb fandt ind til hans Ører!
Savās bēdās es piesaucu To Kungu, es piesaucu savu Dievu; tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.
8 Da rystede Jorden og skjalv, Himlens Grundvolde bæved og rysted, thi hans Vrede blussede op.
Zeme tapa kustināta un drebēja, un debesu stiprumi kustējās un trīcēja, kad Viņš apskaitās.
9 Røg for ud af hans Næse, fortærende Ild af hans Mund, Gløder gnistrede fra ham.
Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
10 Han sænkede Himlen, steg ned med Skymulm under sine Fødder;
Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
11 båret af Keruber fløj han, svæved på Vindens Vinger;
Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, un parādījās uz vēja spārniem.
12 han omgav sig med Mulm som en Bolig, mørke Vandmasser, vandfyldte Skyer.
Viņš lika tumsu ap Sevi par telti, un melnus ūdeņus un biezus mākoņus.
13 Fra Glansen foran ham for der Hagl og Ildgløder ud.
No spožuma Viņa priekšā iedegās ugunīgi zibeņi.
14 HERREN tordned fra Himlen, den Højeste lod høre sin Røst;
Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi.
15 han udslynged Pile, adsplittede dem, lod Lynene funkle og skræmmede dem.
Un Viņš meta bultas un tos izklīdināja, Viņš meta zibeņus un tos iztrūcināja.
16 Havets Bund kom til Syne, Jordens Grundvolde blottedes ved HERRENs Trusel, for hans Vredes Pust.
Jūras dibeni rādījās, zemes pamati tapa atklāti no Tā Kunga bāršanas, no Viņa nāšu dvašas pūšanas.
17 Han udrakte Hånden fra det høje og greb mig, drog mig op af de vældige Vande,
Viņš izstiepa (roku) no augstības un satvēra mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
18 frelste mig fra mine mægtige Fjender, fra mine Avindsmænd; de var mig for stærke.
Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo varenāki nekā es.
19 På min Ulykkes Dag faldt de over mig, men HERREN blev mig et Værn.
Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
20 Han førte mig ud i åbent Land, han frelste mig, thi han havde Behag i mig.
Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
21 HERREN gengældte mig efter min Retfærd, lønned mig efter mine Hænders Uskyld;
Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, Viņš man atlīdzina pēc manu roku šķīstības.
22 thi jeg holdt mig til HERRENs Veje, svigted i Gudløshed ikke min Gud;
Jo es sargāju Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
23 hans Bud stod mig alle for Øje, jeg veg ikke fra hans Love.
Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
24 Ustraffelig var jeg for ham og vogtede mig for Brøde.
Bet es biju bezvainīgs Viņa priekšā un sargājos noziegties.
25 HERREN lønned mig efter min Retfærd, mine Hænders Uskyld, som var ham for Øje!
Un Tas Kungs man atlīdzina pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības priekš Viņa acīm.
26 Du viser dig from mod den fromme, retsindig mod den retsindige,
Pie tiem svētiem Tu rādies svēts, un pie tiem sirdsskaidriem vīriem Tu rādies skaidrs.
27 du viser dig ren mod den rene og vrang mod den svigefulde.
Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
28 De arme giver du Frelse, hovmodiges Øjne Skam!
Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī, un Tavas acis ir pret tiem lepniem, tos pazemot.
29 Ja, du er min Lampe, HERRE! HERREN opklarer mit Mørke.
Jo Tu Kungs esi mans spīdeklis. Tas Kungs dara manu tumsību gaišu.
30 Thi ved din Hjælp søndrer jeg Mure, ved min Guds Hjælp springer jeg over Volde.
Jo ar Tevi es varu sadauzīt karaspēku, ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
31 Fuldkommen er Guds Vej, lutret er HERRENs Ord. Han er et Skjold for alle, der sætter deres Lid til ham.
Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
32 Ja, hvem er Gud uden HERREN, hvem er en Klippe uden vor Gud,
Jo kur ir kāds Dievs, kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums, kā vien mūsu Dievs?
33 den Gud, der omgjorded mig med Kraft, jævnede Vejen for mig,
Tas stiprais Dievs ir mans varenais patvērums, un Viņš vada to taisno pa Savu ceļu.
34 gjorde mine Fødder som Hindens og gav mig Fodfæste på Højne,
Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
35 oplærte min Hånd til Krig, så mine Arme spændte Kobberbuen?
Viņš manas rokas māca karot, ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
36 Du gav mig din Frelses Skjold, din Nedladelse gjorde mig stor;
Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava laipnība mani paaugstina.
37 du skaffede Plads for mine Skridt, mine Ankler vaklede ikke.
Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
38 Jeg jog mine Fjender, indhentede dem, vendte først om, da de var gjort til intet,
Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem, un tos iznīcināšu un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos nebūšu izdeldējis.
39 slog dem ned, så de ej kunde rejse sig, men lå faldne under min Fod.
Es tos izdeldēšu un tos satriekšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
40 Du omgjorded mig med Kraft til Kampen, mine Modstandere tvang du i Knæ for mig;
Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
41 du slog mine Fjender på Flugt mine Avindsmænd ryddede jeg af Vejen.
Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā un savus nīdētājus es iznīcināšu.
42 De råbte, men ingen hjalp, til HERREN, han svared dem ikke.
Tie skatās visapkārt, bet glābēja nav, - uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
43 Jeg knuste dem som Jordens Støv, som Gadeskarn tramped jeg på dem.
Es tos sagrūdīšu kā zemes pīšļus, es tos samīšu un izkaisīšu kā dubļus uz ielām.
44 Du friede mig af Folkekampe, du satte mig til Folkeslags Høvding; nu tjener mig ukendte Folk;
Tu mani izglābi no manu ļaužu ķildām, Tu mani lieci par galvu tautām: ļaudis, ko es nepazinu, man kalpo.
45 Udlandets Sønner kryber for mig; blot de hører om mig, lyder de mig:
Svešinieku bērni mīlīgi izrādās manā priekšā; kad viņu auss dzird, tad tie man paklausa.
46 Udlandets Sønner vansmægter, kommer skælvende frem af deres Skjul.
Svešinieku bērni nonīkst un drebēdami iziet no savām pilīm.
47 HERREN lever, højlovet min Klippe, ophøjet være min Frelses Gud,
Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans Patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, manas pestīšanas Klints,
48 den Gud, som giver mig Hævn, lægger Folkeslag under min Fod
Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis,
49 og frier mig fra mine Fjender! Du ophøjer mig over mine Modstandere, fra Voldsmænd frelser du mig.
Un kas mani izvada no maniem ienaidniekiem. Un Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani cēlās, no tiem varas darītājiem Tu mani izglābi.
50 HERRE, derfor priser jeg dig blandt Folkene og lovsynger dit Navn,
Tāpēc es Tevi, Kungs, slavēšu starp tautām un dziedāšu Tavam vārdam.
51 du, som kraftig hjælper din Konge og viser din Salvede Miskundhed. David og hans Æt evindelig.
Viņš Savam ķēniņam parāda lielu pestīšanu un dara labu Savam svaidītam Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.
