Salme 31

1 Til Sangmesteren. En Salme af David. HERRE, jeg lider paa dig, lad mig aldrig i Evighed skuffes. Udfri mig i din Retfærd,

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Uz tevi, Kungs, es paļaujos, nepamet mani kaunā mūžīgi, izglāb mani caur Tavu taisnību.

2 du bøje dit Øre til mig; red mig i Hast og vær mig en Tilflugtsklippe, en Klippeborg til min Frelse;

Atgriez Savu ausi pie manis, izglāb mani drīz, esi man par stipru patvērumu, par stipru pili man palīdzēt.

3 thi du er min Klippe og Borg. For dit Navns Skyld lede og føre du mig,

Jo Tu esi mans akmens kalns un mana stiprā pils, un Tava Vārda dēļ ved un vadi mani.

4 fri mig fra Garnet, de satte for mig; thi du er min Tilflugt,

Izved mani no tīkla, ko tie priekš manis paslēpuši, jo Tu esi mans stiprums.

5 i din Haand befaler jeg min Aand. Du forløser mig, HERRE, du trofaste Gud,

Tavā rokā es pavēlu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs, Tu stiprais patiesības Dievs.

6 du hader dem, der holder paa Løgneguder. Men jeg, jeg stoler paa HERREN,

Es ienīstu tos, kas dodas uz blēņu mācībām, bet es paļaujos uz To Kungu.

7 jeg vil juble og glæde mig over din Miskundhed; thi du har set min Nød, agtet paa min Sjælekvide.

Es priecāšos un līksmošos par Tavu žēlastību, ka Tu uzlūko manas bēdas, un vērā lieci manu dvēseli bailēs,

8 Du gav mig ikke i Fjendens Haand, men skaffede Rum for min Fod.

Un nenodod mani ienaidnieka rokā; Tu manām kājām lieci stāvēt plašā vietā.

9 Vær mig naadig, HERRE, thi jeg er angst, af Kummer hentæres mit Øje, min Sjæl og mit Indre.

Esi man žēlīgs, ak Kungs! Jo man ir bail', no skumības ir sarucis mans vaigs, mana dvēsele un mana miesa.

10 Thi mit Liv svinder hen i Sorg, mine Aar i Suk, min Kraft er brudt for min Brødes Skyld, mine Ben hentæres.

Jo mana dzīvība ir nonīkusi caur noskumšanu un mani gadi caur nopūšanos, mans spēks caur manu noziegumu ir sakritis, un mani kauli ir sanīkuši.

11 For alle mine Fjenders Skyld er jeg blevet til Spot, mine Naboers Gru, mine Kendinges Rædsel; de, der ser mig paa Gaden, flygter for mig.

Caur visiem saviem pretiniekiem es esmu par kaunu tapis saviem kaimiņiem, un saviem pazīstamiem par biedēkli; kas mani uz ielām redz, tie bēg no manis.

12 Som en død er jeg gaaet dem af Minde, jeg er som et ødelagt Kar.

Es sirdīs esmu aizmirsts kā mironis, esmu tapis kā sadauzīts trauks.

13 Thi mange hører jeg hviske, trindt om er Rædsel, naar de holder Raad imod mig, pønser paa at tage mit Liv.

Jo es dzirdu no daudziem lamāšanās: bailība ir visapkārt; kad tie kopā sarunājās pret mani, tie domā paņemt manu dzīvību.

14 Men, HERRE, jeg stoler paa dig; jeg siger: Du er min Gud,

Bet es cerēju uz Tevi, Kungs; es saku tā: Tu esi mans Dievs.

15 mine Tider er i din Haand. Red mig fra Fjenders Haand, fra dem, der forfølger mig,

Mani laiki stāv Tavā rokā; izglāb mani no manu ienaidnieku rokas un no tiem, kas mani vajā.

16 lad dit Ansigt lyse over din Tjener, frels mig i din Miskundhed.

Liec Savam vaigam spīdēt pār Savu kalpu, atpestī mani caur Tavu žēlastību.

17 HERRE, lad mig ej blive til Skamme, jeg raaber jo til dig, lad de gudløse blive til Skamme og synke tavse i Døden. (Sheol h7585)

Kungs, neliec man kaunā palikt, jo es Tevi piesaucu; lai bezdievīgie paliek kaunā un top klusināti ellē. (Sheol h7585)

18 Lad de falske Læber forstumme, som taler frækt om den retfærdige med Hovmod og Foragt.

Lai mēmas paliek melkuļu lūpas kas bezkaunīgi runā pret taisno ar lepnību un nicināšanu.

19 Hvor stor er dog din Godhed, som du gemmer til dem, der frygter dig, øver mod dem, der lider paa dig, for Menneskebørnenes Øjne.

Cik liels ir Tavs labums, ko Tu esi glabājis tiem, kas Tevi bīstas, un sataisījis tiem, kas cilvēku priekšā uz Tevi paļaujas.

20 Du skjuler dem i dit Aasyns Skjul for Menneskers Stimmel; du gemmer dem i en Hytte for Tungers Kiv.

Tu tos slēpi Sava vaiga ēnā priekš cilvēku dumpjiem, Tu tos glabā kā namā priekš rējēju mēlēm.

21 Lovet være HERREN, thi underfuld Miskundhed har han vist mig i en befæstet Stad.

Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš brīnišķi man parādījis Savu žēlastību tā kā stiprā pilsētā.

22 Og jeg, som sagde i min Angst: »Jeg er bortstødt fra dine Øjne!« Visselig, du hørte min tryglende Røst, da jeg raabte til dig.

Gan es sacīju savās bailēs: es esmu atmests no Tava vaiga; taču Tu klausīji manas sirds lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu.

23 Elsk HERREN, alle hans fromme; de trofaste skærmer HERREN; men den, der handler i Hovmod, gengælder han mangefold.

Mīlējiet To Kungu, visi Viņa svētie; Tas Kungs pasargā tos ticīgos, un atmaksā papilnam tam, kas dara pārgalvību.

24 Fat Mod, eders Hjerte være stærkt, alle I, som bier paa HERREN!

Esiet droši un stipri savā sirdī, visi, kas cerējiet uz To Kungu.