Salme 139
1 Til Sangmesteren. Af David. En Salme. HERRE, du ransager mig og kender mig!
Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti.
2 Du ved, naar jeg sidder, og naar jeg staar op, du fatter min Tanke i Frastand,
Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes.
3 du har Rede paa, hvor jeg gaar eller ligger, og alle mine Veje kender du grant.
Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi.
4 Thi før Ordet er til paa min Tunge, se, da ved du det, HERRE, til fulde.
Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.
5 Bagfra og forfra omslutter du mig, du lægger din Haand paa mig.
Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi Savu roku pār mani.
6 At fatte det er mig for underfuldt, for højt, jeg evner det ikke!
Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast.
7 Hvorhen skal jeg gaa for din Aand, og hvor skal jeg fly for dit Aasyn?
Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. (Sheol h7585)
9 tager jeg Morgenrødens Vinger, fæster jeg Bo, hvor Havet ender,
Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā.
10 da vil din Haand ogsaa lede mig der, din højre holde mig fast!
Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs.
11 Og siger jeg: »Mørket skal skjule mig, Lyset blive Nat omkring mig!«
Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani:
12 saa er Mørket ej mørkt for dig, og Natten er klar som Dagen, Mørket er som Lyset.
Tad ir tumsība Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma.
13 Thi du har dannet mine Nyrer, vævet mig i Moders Liv.
Jo Tu esi radījis manas īkstis, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās.
14 Jeg vil takke dig, fordi jeg er underfuldt skabt; underfulde er dine Gerninger, det kender min Sjæl til fulde.
Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin.
15 Mine Ben var ikke skjult for dig, da jeg blev skabt i Løndom, virket i Jordens Dyb;
Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos.
16 som Foster saa dine Øjne mig, i din Bog var de alle skrevet, Dagene var bestemt, før en eneste af dem var kommet.
Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti(miesas iedīgli), un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas.
17 Hvor kostelige er dine Tanker mig, Gud, hvor stor er dog deres Sum!
Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits!
18 Tæller jeg dem, er de flere end Sandet, jeg vaagner — og end er jeg hos dig.
Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.
19 Vilde du dog dræbe de gudløse, Gud, maatte Blodets Mænd vige fra mig,
Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos.
20 de, som taler om dig paa Skrømt og sværger falsk ved dit Navn.
Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu.
21 Jeg hader jo dem, der hader dig, HERRE, og væmmes ved dem, der staar dig imod;
Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas?
22 med fuldt Had hader jeg dem, de er ogsaa mine Fjender.
Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki.
23 Ransag mig, Gud, og kend mit Hjerte, prøv mig og kend mine Tanker!
Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas,
24 Se, om jeg er paa Smertens Vej, og led mig paa Evigheds Vej!
Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu.
