Salme 132
1 Sang til Festrejserne. HERRE, kom David i Hu for al hans Møje,
Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
2 hvorledes han tilsvor HERREN, gav Jakobs Vældige et Løfte:
Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
3 »Jeg træder ej ind i mit Huses Telt, jeg stiger ej op paa mit Leje,
Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
4 under ikke mine Øjne Søvn, ikke mine Øjenlaag Hvile,
Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
5 før jeg har fundet HERREN et Sted, Jakobs Vældige en Bolig!«
Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
6 »Se, i Efrata hørte vi om den, fandt den paa Ja'ars Mark;
Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
7 lad os gaa hen til hans Bolig, tilbede ved hans Fødders Skammel!«
Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
8 »HERRE, bryd op til dit Hvilested, du og din Vældes Ark!
Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
9 Dine Præster være klædte i Retfærd, dine fromme synge med Fryd!
Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
10 For din Tjener Davids Skyld afvise du ikke din Salvede!«
Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
11 HERREN tilsvor David et troværdigt, usvigeligt Løfte: »Af din Livsens Frugt vil jeg sætte Konger paa din Trone.
Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
12 Saafremt dine Sønner holder min Pagt og mit Vidnesbyrd, som jeg lærer dem, skal ogsaa deres Sønner sidde evindelig paa din Trone!
Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
13 Thi HERREN har udvalgt Zion, ønsket sig det til Bolig:
Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
14 Her er for evigt mit Hvilested, her vil jeg bo, thi det har jeg ønsket.
Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
15 Dets Føde velsigner jeg, dets fattige mætter jeg med Brød,
Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
16 dets Præster klæder jeg i Frelse, dets fromme skal synge med Fryd.
Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
17 Der lader jeg Horn vokse frem for David, sikrer min Salvede Lampe.
Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
18 Jeg klæder hans Fjender i Skam, men paa ham skal Kronen straale!«
Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.
