Salme 106
1 Halleluja! Lov HERREN, thi han er god, thi hans Miskundhed varer evindelig!
Alleluja! Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.
2 Hvo kan opregne HERRENS vældige Gerninger, finde Ord til at kundgøre al hans Pris?
Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un izstāstīt visu Viņa teicamo slavu?
3 Salige de, der holder paa Ret, som altid øver Retfærdighed!
Svētīgi tie, kas tiesu tur un dara taisnību vienmēr.
4 Husk os, HERRE, naar dit Folk finder Naade, lad os faa godt af din Frelse,
Piemini mani, ak Kungs, pēc Sava labā prāta uz Saviem ļaudīm, piemeklē mani ar Savu pestīšanu;
5 at vi maa se dine Udvalgtes Lykke, glæde os ved dit Folks Glæde og med din Arvelod prise vor Lykke!
Ka redzam labumu pie Taviem izredzētiem un priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lielāmies ar Tavu īpašumu.
6 Vi syndede som vore Fædre, handlede ilde og gudløst.
Mēs esam grēkojuši līdz ar saviem tēviem, esam noziegušies un bijuši bezdievīgi.
7 Vore Fædre i Ægypten ænsede ej dine Undere, kom ikke din store Miskundhed i Hu, stod den Højeste imod ved det røde Hav.
Mūsu tēvi Ēģiptē nelika vērā Tavus brīnumus, tie nepieminēja Tavu lielo žēlastību, bet bija pārgalvīgi jūrmalā pie niedru jūras.
8 Dog frelste han dem for sit Navns Skyld, for at gøre sin Vælde kendt;
Viņš tiem palīdzēja Sava vārda dēļ, ka tiem parādītu Savu varu.
9 han trued det røde Hav, og det tørrede ud, han førte dem gennem Dybet som gennem en Ørk;
Un Viņš rāja niedru jūru, ka tā sasīka, un Viņš vadīja caur dziļumiem kā pa tuksnesi.
10 han fried dem af deres Avindsmænds Haand og udløste dem fra Fjendens Haand;
Un Viņš tos atpestīja no ienaidnieku rokas un tos atsvabināja no nīdētāju rokas.
11 Vandet skjulte dem, som trængte dem, ikke een blev tilbage af dem;
Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, ka neviens no tiem neatlika.
12 da troede de paa hans Ord og kvad en Sang til hans Pris.
Tad tie ticēja Viņa vārdiem, tie dziedāja Viņa slavu.
13 Men de glemte snart hans Gerninger, biede ej paa hans Raad;
Bet steigšus tie aizmirsa Viņa darbus, tie nenogaidīja Viņa nodomu;
14 de grebes af Attraa i Ørkenen, i Ødemarken fristed de Gud;
Bet kārot iekārojās tuksnesī un kārdināja Dievu tai posta vietā.
15 saa gav han dem det, de kræved, og sendte dem Lede i Sjælen.
Tad Viņš tiem deva pēc viņu kārības, bet darīja viņu dvēseles nīkstam.
16 De bar Avind mod Moses i Lejren, mod Aron, HERRENS hellige;
Un tie apskauda Mozu lēģerī un Āronu, Tā Kunga svēto.
17 Jorden aabned sig, slugte Datan, lukked sig over Abirams Flok;
Zeme atvērās un aprija Datanu un apklāja Abirama biedrus.
18 Ilden rasede i deres Flok, Luen brændte de gudløse op.
Un uguns iedegās viņu pulkā, liesma sadedzināja tos bezdievīgos.
19 De laved en Kalv ved Horeb og tilbad det støbte Billed;
Tie taisīja teļu Horebā un klanījās tās bildes priekšā,
20 de bytted deres Herlighed bort for et Billed af en Okse, hvis Føde er Græs;
Un pārvērsa savu godu par vērša ģīmi, kas ēd zāli.
21 de glemte Gud, deres Frelser, som øvede store Ting i Ægypten,
Viņi aizmirsa Dievu, savu Pestītāju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē,
22 Undere i Kamiternes Land, frygtelige Ting ved det røde Hav.
Brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie niedru jūras.
23 Da tænkte han paa at udrydde dem, men Moses, hans udvalgte Mand, stilled sig i Gabet for hans Aasyn for at hindre, at hans Vrede lagde øde.
Tā ka Viņš nodomāja tos izdeldēt, ja Mozus, Viņa izredzētais, nebūtu stājies tai plaisumā Viņa priekšā, novērst Viņa bardzību, lai nesamaitātu.
24 De vraged det yndige Land og troede ikke hans Ord,
Tie necienīja to jauko zemi, tie neticēja Viņa Vārdam,
25 men knurrede i deres Telte og hørte ikke paa HERREN;
Bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij.
26 da løfted han Haanden og svor at lade dem falde i Ørkenen,
Tāpēc Viņš pacēla pret tiem Savu roku, tos nosist tuksnesī
27 splitte deres Sæd blandt Folkene, sprede dem rundt i Landene.
Un nogāzt viņu dzimumu starp pagāniem un tos izkaisīt pa tām zemēm.
28 De holdt til med Ba'al-Peor og aad af de dødes Ofre;
Tie pieķērās arī BaālPeoram un ēda mirušu upurus,
29 de krænked ham med deres Gerninger, og Plage brød løs iblandt dem.
Un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem, ka mocība starp viņiem ielauzās.
30 Da stod Pinehas frem og holdt Dom, og Plagen blev bragt til at standse,
Tad Pinehas cēlās un sodīja, un tā mocība mitējās.
31 og det regnedes ham til Retfærdighed fra Slægt til Slægt, evindelig.
Un tas viņam tapa pielīdzināts par taisnību uz bērnu bērniem mūžīgi.
32 De vakte hans Vrede ved Meribas Vand, og for deres Skyld gik det Moses ilde;
Un tie Viņu apkaitināja pie bāršanās ūdens, ka Mozum viņu dēļ ļaunums uzgāja.
33 thi de stod hans Aand imod, og han talte uoverlagte Ord.
Jo tie padarīja viņa sirdi rūgtu, ka viņš neapdomīgi runāja ar savām lūpām.
34 De udrydded ikke de Folk, som HERREN havde sagt, de skulde,
Tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis;
35 med Hedninger blanded de sig og gjorde deres Gerninger efter;
Bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus;
36 deres Gudebilleder dyrkede de, og disse blev dem en Snare;
Un kalpoja viņu elkiem, un tie viņiem palika par valgu.
37 til Dæmonerne ofrede de, og det baade Sønner og Døtre;
Pat savus dēlus un savas meitas tie upurēja nešķīstiem gariem,
38 de udgød uskyldigt Blod, deres Sønners og Døtres Blod, som de ofred til Kana'ans Guder, og Landet blev smittet ved Blod;
Un izlēja nenoziedzīgas asinis, savu dēlu un savu meitu asinis, ko tie upurēja Kanaāna elkiem, tā ka zeme tapa apgānīta caur asins vainām.
39 de blev urene ved deres Gerninger, bolede ved deres idrætter.
Un tie sagānījās ar saviem darbiem un maukoja ar savām darīšanām.
40 Da blev HERREN vred paa sit Folk og væmmedes ved sin Arv;
Par to Tas Kungs ļoti iedusmojās pret Saviem ļaudīm un turēja par negantību Savu īpašumu;
41 han gav dem i Folkenes Haand, deres Avindsmænd blev deres Herrer;
Un Viņš tos nodeva pagānu rokā, un viņu nīdētāji par tiem valdīja.
42 deres Fjender voldte dem Trængsel, de kuedes under deres Haand.
Un viņu ienaidnieki tos apbēdināja un tos pazemoja apakš savas rokas.
43 Han frelste dem Gang paa Gang, men de stod egensindigt imod og sygnede hen i Brøden;
Viņš tos izglāba daudzkārt, taču tie Viņu apkaitināja ar savu padomu un iznīka savu noziegumu dēļ.
44 dog saa han til dem i Trængslen, saa snart han hørte dem klage;
Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un dzirdēja viņu kliegšanu,
45 han kom sin Pagt i Hu og ynkedes efter sin store Miskundhed;
Un pieminēja viņu labad Savu derību, un Viņam bija žēl pēc Savas lielās žēlastības,
46 han lod dem finde Barmhjertighed hos alle, der tog dem til Fange.
Un lika tiem atrast sirds žēlastību pie visiem, kas tos turēja cietumā.
47 Frels os, HERRE vor Gud, du samle os sammen fra Folkene, at vi maa love dit hellige Navn, med Stolthed synge din Pris.
Atpestī mūs, Kungs, mūsu Dievs, un sapulcini mūs no tiem pagāniem, ka mēs pateicamies Tavam svētam vārdam un lielāmies ar Tavu slavu.
48 Lovet være HERREN, Israels Gud, fra Evighed og til Evighed! Og alt Folket svare Amen!
Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen! Alleluja.
