Ordsprogene 14
1 Visdom bygger sig Hus, Daarskabs Hænder river det ned.
Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām.
2 Hvo redeligt vandrer, frygter HERREN, men den, som gaar Krogveje, agter ham ringe.
Kas savā skaidrībā staigā, tas bīstas To Kungu; bet netiklais savā ceļā nebēdā par Viņu.
3 I Daarens Mund er Ris til hans Ryg, for de vise staar Læberne Vagt.
Ģeķa mutē ir viņa lepnības rīkste, bet gudro lūpas viņus pasargā.
4 Naar der ikke er Okser, er Laden tom, ved Tyrens Kraft bliver Høsten stor.
Kur vēršu nav, tur sile tīra; bet caur vēršu spēku nāk liela raža.
5 Sanddru Vidne lyver ikke, det falske Vidne farer med Løgn.
Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks izverd melus.
6 Spotter søger Visdom, men finder den ikke, til Kundskab kommer forstandig let.
Garzobis meklē gudrību un neatrod; bet prātīgam atzīšana nāk lēti.
7 Gaa fra en Mand, som er en Taabe, der mærker du intet til Kundskabs Læber.
Ej nost no ģeķa acīm; jo gudru valodu tu nedzirdēsi!
8 Den kloge i sin Visdom er klar paa sin Vej, men Taabers Daarskab er Svig.
Prātīga vīra gudrība ir šī, savu ceļu saprast; bet nejēgu ģeķība ir aloties.
9 Med Daarer driver Skyldofret Spot, men Velvilje raader iblandt retsindige.
Ģeķiem grēku upuris nelīdz, bet pie taisniem ir labpatikšana.
10 Hjertet kender sin egen Kvide, fremmede blander sig ej i dets Glæde.
Sirds pati vien zina savas sāpes, un cits neviens nenomana viņas prieku.
11 Gudløses Hus lægges øde, retsindiges Telt staar i Blomst.
Bezdievīgo nams taps nopostīts, bet taisno būdiņa zaļos.
12 Mangen Vej synes Manden ret, og saa er dens Ende dog Dødens Veje.
Dažs ceļš liekās iesākumā labs, savā galā ved nāvē.
13 Selv under Latter kan Hjertet lide, og Glædens Ende er Kummer.
Pat smejoties sirds brīžam sāp, un līksmība beidzās bēdās.
14 Af sine Veje mættes den frafaldne, af sine Gerninger den, som er god.
Kas atkāpjas, tā sirds baudīs savu darbu augļus, tāpat labs vīrs savus.
15 Den tankeløse tror hvert Ord, den kloge overtænker sine Skridt.
Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem vērā savus soļus.
16 Den vise ængstes og skyr det onde, Taaben buser sorgløs paa.
Gudrais bīstas un izsargās no ļauna, bet ģeķis ir kā uguns un drošs.
17 Den hidsige bærer sig taabeligt ad, man hader rænkefuld Mand.
Ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvēku ienīst.
18 De tankeløse giver Daarskab i Arv, de kloge efterlader sig Kundskab.
Nesaprašu mantība ir ģeķība, bet prātīgo kronis atzīšana.
19 Onde maa bukke for gode, gudløse staa ved retfærdiges Døre.
Ļauniem jāklanās priekš labiem, un bezdievīgiem taisna vārtos.
20 Fattigmand hades endog af sin Ven, men Rigmands Venner er mange.
Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz.
21 Den, der foragter sin Næste, synder, lykkelig den, der har Medynk med arme.
Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās.
22 De, som virker ondt, farer visselig vild; de, som virker godt, finder Naade og Trofasthed.
Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību.
23 Ved al Slags Møje vindes der noget, Mundsvejr volder kun Tab.
Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.
24 De vises Krone er Kløgt, Taabers Krans er Daarskab.
Bagātība ir gudriem par kroni, bet nejēgu ģeķība paliek ģeķība.
25 Sanddru Vidne frelser Sjæle; den, som farer med Løgn, bedrager.
Patiess liecinieks izpestī dvēseles, bet kas melus runā, ir blēdis.
26 Den stærkes Tillid er HERRENS Frygt, hans Sønner skal have en Tilflugt.
Tā Kunga bijāšanā ir liela drošība, un tā būs viņa bērniem par patvērumu.
27 HERRENS Frygt er en Livsens Kilde, derved undgaas Dødens Snarer.
Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.
28 At Folket er stort, er Kongens Hæder, Brist paa Folk er Fyrstens Fald.
Ķēniņa gods stāv ļaužu pulkā, bet ļaužu trūkums ir valdnieku vaidi.
29 Den sindige er rig paa Indsigt, den heftige driver det vidt i Daarskab.
Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis.
30 Sagtmodigt Hjerte er Liv for Legemet, Avind er Edder i Benene.
Lēna sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs prāts ir puveši kaulos.
31 At kue den ringe er Haan mod hans Skaber, han æres ved Medynk med fattige.
Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu.
32 Ved sin Ondskab styrtes den gudløse, ved lydefri Færd er retfærdige trygge.
Bezdievīgais pazūd savā postā, bet taisnais arī savā nāvē ir drošs,
33 Visdom bor i forstandiges Hjerte, i Taabers Indre kendes den ikke.
Prātīgo sirdī gudrība dus, bet ģeķu starpā tā parādās.
34 Retfærdighed løfter et Folk, men Synd er Folkenes Skændsel.
Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts.
35 En klog Tjener har Kongens Yndest, en vanartet rammer hans Vrede.
Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam.
