Ordsprogene 1
1 Ordsprog af Salomo, Davids Søn, Israels Konge.
Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
2 Af dem skal man lære Visdom forstandig Tale,
Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
3 tage mod Tugt, som gør klog, mod Retfærdighed, Ret og Retsind;
Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
4 de skal give tankeløse Klogskab, ungdommen Kundskab og Kløgt;
Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
5 den vise høre og øge sin Viden, den forstandige vinde sig Levekunst;
Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
6 de skal lære at tyde Ordsprog og Billeder, de vises Ord og Gaader.
Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
7 HERRENS Frygt er Kundskabs begyndelse, Daarer ringeagter Visdom og Tugt.
Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
8 Hør, min Søn, paa din Faders Tugt, opgiv ikke din Moders Belæring.
Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
9 thi begge er en yndig Krans til dit Hoved og Kæder til din Hals.
Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
10 Min Søn, sig nej, naar Syndere lokker!
Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
11 Siger de: »Kom med, lad os lure paa den fromme, lægge Baghold for sagesløs, skyldfri Mand!
Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. (Sheol h7585)
13 Vi vinder os Gods og Guld, vi fylder vore Huse med Rov.
Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
14 Gør fælles Sag med os; vi har alle fælles Pung!«
Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
15 — min Søn, gaa da ikke med dem, hold din Fod fra deres Sti;
Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
16 thi deres Fødder løber efter ondt, de haster for at udgyde Blod.
Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
17 Thi det er unyttigt at udspænde Garnet for alle Fugles Øjne;
Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
18 de lurer paa eget Blod, lægger Baghold for eget Liv.
Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
19 Saa gaar det enhver, der attraar Rov, det tager sin Herres Liv.
Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
20 Visdommen raaber paa Gaden, paa Torvene løfter den Røsten;
Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
21 oppe paa Murene kalder den, tager til Orde i Byen ved Portindgangene:
Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
22 Hvor længe vil I tankeløse elske Tankeløshed, Spotterne finde deres Glæde i Spot og Daarerne hade Kundskab?
Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
23 Vend eder til min Revselse! Se, jeg lader min Aand udvælde for eder, jeg kundgør eder mine Ord:
Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
24 Fordi jeg raabte og I stod imod, jeg vinked og ingen ænsed det,
Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
25 men I lod haant om alt mit Raad og tog ikke min Revselse til jer,
Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
26 derfor ler jeg ved eders Ulykke, spotter, naar det, I frygter, kommer,
Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
27 naar det, I frygter, kommer som Uvejr, naar eders Ulykke kommer som Storm, naar Trængsel og Nød kommer over jer.
Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
28 Da svarer jeg ej, naar de kalder, de søger mig uden at finde,
Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
29 fordi de hadede Kundskab og ikke valgte HERRENS Frygt;
Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
30 mit Raad tog de ikke til sig, men lod haant om al min Revselse.
Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
31 Frugt af deres Færd skal de nyde og mættes med egne Raad;
Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
32 thi tankeløses Egensind bliver deres Død, Taabers Sorgløshed bliver deres Undergang;
Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
33 men den, der adlyder mig, bor trygt, sikret mod Ulykkens Rædsel.
Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
