Job 4
1 Saa tog Temaniten Elifaz til Orde og sagde:
Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
2 Ærgrer det dig, om man taler til dig? Men hvem kan her være tavs?
Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?
3 Du har selv talt mange til Rette og styrket de slappe Hænder,
Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
4 dine Ord holdt den segnende oppe, vaklende Knæ gav du Kraft —
Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
5 Men nu det gælder dig selv, saa taber du Modet, nu det rammer dig selv, er du slaget af Skræk!
Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
6 Er ikke din Gudsfrygt din Tillid, din fromme Færd dit Haab?
Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
7 Tænk efter! Hvem gik uskyldig til Grunde, hvor gik retsindige under?
Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
8 Men det har jeg set: Hvo Uret pløjer og saar Fortræd, de høster det selv.
Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
9 For Guds Aand gaar de til Grunde, for hans Vredes Pust gaar de til.
Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
10 Løvens Brøl og Vilddyrets Glam Ungløvernes Tænder slaas ud;
Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
11 Løven omkommer af Mangel paa Rov, og Løveungerne spredes.
Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
12 Der sneg sig til mig et Ord mit Øre opfanged dets Hvisken
Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
13 i Nattesynernes Tanker, da Dvale sank over Mennesker;
Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
14 Angst og Skælven kom over mig, alle mine Ledemod skjalv;
Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
15 et Pust strøg over mit Ansigt, Haarene rejste sig paa min Krop.
Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
16 Saa stod det stille! Jeg sansed ikke, hvordan det saa ud; en Skikkelse stod for mit Øje, jeg hørte en hviskende Stemme:
Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
17 »Har et Menneske Ret for Gud, mon en Mand er ren for sin Skaber?
Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
18 End ikke sine Tjenere tror han, hos sine Engle finder han Fejl,
Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -
19 endsige hos dem, der bor i en Hytte af Ler og har deres Grundvold i Støvet!
Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.
20 De knuses ligesom Møl, imellem Morgen og Aften, de sønderslaas uden at ænses, for evigt gaar de til Grunde.
Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
21 Rives ej deres Teltreb ud? De dør, men ikke i Visdom.
Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
