Job 37
1 Ja, derover skælver mit Hjerte, bævende skifter det Sted!
Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
2 Lyt dog til hans bragende Røst, til Drønet, der gaar fra hans Mund!
Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
3 Han slipper det løs under hele Himlen, sit Lys til Jordens Ender;
Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
4 efter det brøler hans Røst, med Højhed brager hans Torden; han sparer ikke paa Lyn, imedens hans Stemme høres.
Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
5 Underfuldt lyder Guds Tordenrøst, han øver Vælde, vi fatter det ej.
Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
6 Thi han siger til Sneen: »Fald ned paa Jorden!« til Byger og Regnskyl: »Bliv stærke!«
Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
7 For alle Mennesker sætter han Segl, at de dødelige alle maa kende hans Gerning.
Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
8 De vilde Dyr søger Ly og holder sig i deres Huler:
Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
9 Fra Kammeret kommer der Storm, fra Nordens Stjerner Kulde.
No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
10 Ved Guds Aande bliver der Is, Vandfladen lægges i Fængsel.
Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
11 Saa fylder han Skyen med Væde, Skylaget spreder hans Lys;
Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
12 det farer hid og did og bugter sig efter hans Tanke og udfører alt, hvad han byder, paa hele den vide Jord,
Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
13 hvad enten han slynger det ud som Svøbe, eller han sender det for at velsigne.
Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
14 Job du maa lytte hertil, træd frem og mærk dig Guds Underværker!
Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
15 Fatter du, hvorledes Gud kan magte dem og lade Lys straale frem fra sin Sky?
Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
16 Fatter du Skyernes Svæven, den Alvises Underværker?
Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
17 Du, hvis Klæder ophedes, naar Jorden døser ved Søndenvind?
Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
18 Hvælver du Himlen sammen med ham, fast som det støbte Spejl?
Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
19 Lær mig, hvad vi skal sige ham! Intet kan vi faa frem for Mørke.
Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
20 Meldes det ham, at jeg taler? Siger en Mand, at han er fra Samling?
Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
21 Og nu: Man ser ej Lyset, skygget af mørke Skyer, men et Vejr farer hen og renser Himlen,
Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
22 fra Norden kommer en Lysning. Over Gud er der frygtelig Højhed,
No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
23 og den Almægtige finder vi ikke. Almægtig og rig paa Retfærd bøjer han ikke Retten;
To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
24 derfor frygter Mennesker ham, men af selv kloge ænser han ingen.
Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
