Job 34
1 Og Elihu tog til Orde og sagde:
Un Elihus atbildēja un sacīja:
2 Hør mine Ord, I vise, I forstandige Mænd, laan mig Øre!
Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis;
3 Thi Øret prøver Ord, som Ganen smager paa Mad;
Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību.
4 lad os udgranske, hvad der er Ret, med hinanden skønne, hvad der er godt!
Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi.
5 Job sagde jo: »Jeg er retfærdig, min Ret har Gud sat til Side;
Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu.
6 min Ret til Trods skal jeg være en Løgner? Skønt brødefri er jeg saaret til Døden!«
Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies.
7 Er der mon Mage til Job? Han drikker Spot som Vand,
Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni,
8 søger Selskab med Udaadsmænd og Omgang med gudløse Folk!
Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem?
9 Thi han sagde: »Det baader ikke en Mand, at han har Venskab med Gud!«
Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu.
10 Derfor, I kloge, hør mig: Det være langt fra Gud af synde, fra den Almægtige at gøre ondt;
Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns.
11 nej, han gengælder Menneskets Gerning, handler med Manden efter hans Færd;
Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma.
12 Gud forbryder sig visselig ej, den Almægtige bøjer ej Retten!
Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu!
13 Hvo gav ham Tilsyn med Jorden, hvo vogter, mon hele Verden?
Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi?
14 Drog han sin Aand tilbage og tog sin Aande til sig igen,
Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis:
15 da udaanded Kødet til Hobe, og atter blev Mennesket Støv!
Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem.
16 Har du Forstand, saa hør derpaa, laan Øre til mine Ord!
Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi.
17 Mon en, der hadede Ret, kunde styre? Dømmer du ham, den Retfærdige, Vældige?
Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko?
18 Han, som kan sige til Kongen: »Din Usling!« og »Nidding, som du er!« til Stormænd,
Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi;
19 som ikke gør Forskel til Fordel for Fyrster ej heller foretrækker rig for ringe, thi de er alle hans Hænders Værk.
Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
20 Brat maa de dø, endda midt om Natten; de store slaar han til, og borte er de, de vældige fjernes uden Menneskehaand.
Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku.
21 Thi Menneskets Veje er ham for Øje, han skuer alle dets Skridt;
Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus.
22 der er intet Mørke og intet Mulm, som Udaadsmænd kan gemme sig i.
Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties.
23 Thi Mennesket sættes der ingen Frist til at møde i Retten for Gud;
Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā.
24 han knuser de vældige uden Forhør og sætter andre i Stedet.
Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā.
25 Jeg hævder derfor: Han ved deres Gerninger, og ved Nattetide styrter han dem;
Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti.
26 for deres Gudløshed slaas de sønder, for alles Øjne tugter han dem,
Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz.
27 fordi de veg bort fra ham og ikke regned hans Veje det mindste,
Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus.
28 saa de voldte, at ringe raabte til ham, og han maatte høre de armes Skrig.
Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja.
29 Tier han stille, hvo vil dømme ham? Skjuler han sit Aasyn, hvo vil laste ham? Over Folk og Mennesker vaager han dog,
Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku,
30 for at ikke en vanhellig skal herske, en af dem, der er Folkets Snarer.
Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem.
31 Siger da en til Gud: »Fejlet har jeg, men synder ej mer,
Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu.
32 jeg ser det, lær du mig; har jeg gjort Uret, jeg gør det ej mer!«
Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu.
33 skal han da gøre Gengæld, fordi du vil det, fordi du indvender noget? Ja du, ikke jeg, skal afgøre det, saa sig da nu, hvad du ved!
Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt!
34 Kloge Folk vil sige til mig som og vise Mænd, der hører mig:
Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies:
35 »Job taler ikke med Indsigt, hans Ord er uoverlagte!
Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri.
36 Gid Job uden Ophør maa prøves, fordi han svarer som slette Folk!
Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis.
37 Thi han dynger Synd paa Synd, han optræder hovent iblandt os og fremfører mange Ord imod Gud!«
Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. -
