< Job 3 >

1 Derefter oplod Job sin Mund og forbandede sin Dag,
Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
2 og Job tog til Orde og sagde:
Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
3 Bort med den Dag, jeg fødtes, den Nat, der sagde: »Se, en Dreng!«
Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
4 Denne Dag vorde Mørke, Gud deroppe spørge ej om den, over den straale ej Lyset frem!
Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
5 Mulm og Mørke løse den ind, Taage lægge sig over den, Formørkelser skræmme den!
Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
6 Mørket tage den Nat, den høre ej hjemme blandt Aarets Dage, den komme ikke i Maaneders Tal!
Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
7 Ja, denne Nat vorde gold, der lyde ej Jubel i den!
Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
8 De, der besværger Dage, forbande den, de, der har lært at hidse Livjatan;
Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
9 dens Morgenstjerner formørkes, den bie forgæves paa Lys, den skue ej Morgenrødens Øjenlaag,
Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
10 fordi den ej lukked mig Moderlivets Døre og skjulte Kvide for mit Blik!
Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
11 Hvi døde jeg ikke i Moders Liv eller udaanded straks fra Moders Skød?
Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
12 Hvorfor var der Knæ til at tage imod mig, hvorfor var der Bryster at die?
Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
13 Saa havde jeg nu ligget og hvilet, saa havde jeg slumret i Fred
Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
14 blandt Konger og Jordens Styrere, der bygged sig Gravpaladser,
Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
15 blandt Fyrster, rige paa Guld, som fyldte deres Huse med Sølv.
Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
16 Eller var jeg dog som et nedgravet Foster, som Børn, der ikke fik Lyset at se!
Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
17 Der larmer de gudløse ikke mer, der hviler de trætte ud,
Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
18 alle de fangne har Ro, de hører ej Fogedens Røst;
Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
19 smaa og store er lige der og Trællen fri for sin Herre.
Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
20 Hvi giver Gud de lidende Lys, de bittert sørgende Liv,
Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
21 dem, som bier forgæves paa Døden, graver derefter som efter Skatte,
Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
22 som glæder sig til en Stenhøj, jubler, naar de finder deres Grav —
Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
23 en Mand, hvis Vej er skjult, hvem Gud har stænget inde?
Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
24 Thi Suk er blevet mit daglige Brød, mine Ve raab strømmer som Vand.
Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
25 Thi hvad jeg gruer for, rammer mig, hvad jeg bæver for, kommer over mig.
Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
26 Knap har jeg Fred, og knap har jeg Ro, knap har jeg Hvile, saa kommer Uro!
Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.

< Job 3 >