Job 24
1 Hvorfor har ej den Almægtige opsparet Tider, hvi faar de, som kender ham, ikke hans Dage at se?
Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?
2 De onde flytter Markskel, ranede Hjorde har de paa Græs.
Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana.
3 faderløses Æsel fører de bort, tager Enkens Okse som Borgen:
Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā.
4 de trænger de fattige af Vejen. Landets arme maa alle skjule sig.
Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās.
5 Som vilde Æsler i Ørkenen gaar de ud til deres Gerning søgende efter Næring; Steppen er Brød for Børnene.
Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem.
6 De høster paa Marken om Natten, i Rigmandens Vingaard sanker de efter.
Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.
7 Om Natten ligger de nøgne, uden Klæder, uden Tæppe i Kulden.
Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu.
8 De vædes af Bjergenes Regnskyl, klamrer sig af Mangel paa Ly til Klippen.
Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.
9 — Man river den faderløse fra Brystet, tager den armes Barn som Borgen. —
Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas.
10 Nøgne vandrer de, uden Klæder, sultne bærer de Neg;
Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.
11 mellem Murene presser de Olie, de træder Persen og tørster.
Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst.
12 De drives fra By og Hus, og Børnenes Hunger skriger. Men Gud, han ænser ej vrangt.
Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda.
13 Andre hører til Lysets Fjender, de kender ikke hans Veje og holder sig ej paa hans Stier:
Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām.
14 Før det lysner, staar Morderen op, han myrder arm og fattig; om Natten sniger Tyven sig om;
Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli.
15 Horkarlens Øje lurer paa Skumring, han tænker: »Intet Øje kan se mig!« og skjuler sit Ansigt under en Maske.
Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu.
16 I Mørke bryder de ind i Huse, de lukker sig inde om Dagen, thi ingen af dem vil vide af Lys.
Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt.
17 For dem er Mørket Morgen, thi de er kendt med Mørkets Rædsler.
Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.
18 Over Vandfladen jages han hen, hans Arvelod i Landet forbandes, han færdes ikke paa Vejen til Vingaarden.
Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu.
Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši. (Sheol h7585)
20 Han er glemt paa sin Hjemstavns Torv, hans Storhed kommes ej mer i Hu, Uretten knækkes som Træet.
Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks;
21 Han var ond mod den golde, der ikke fødte, mod Enken gjorde han ikke vel;
Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.
22 dem, det gik skævt, rev han bort i sin Vælde. Han staar op og er ikke tryg paa sit Liv,
Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.
23 han styrtes uden Haab og Støtte, og paa hans Veje er idel Nød.
Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.
24 Hans Storhed er stakket, saa er han ej mer, han bøjes og skrumper ind som Melde og skæres af som Aksenes Top.
Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas.
25 Og hvis ikke — hvo gør mig til Løgner, hvo gør mine Ord til intet?
Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu?
