Job 21
1 Saa tog Job til Orde og svarede:
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Hør dog, hør mine Ord, lad det være Trøsten, I giver!
Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
3 Find jer nu i, at jeg taler, siden kan I jo haane!
Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
4 Gælder min Klage Mennesker? Hvi skulde jeg ej være utaalmodig?
Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
5 Vend jer til mig og stivn af Rædsel, læg Haand paa Mund!
Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
6 Jeg gruer, naar jeg tænker derpaa, mit Legeme gribes af Skælven:
Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
7 De gudløse, hvorfor lever de, bliver gamle, ja vokser i Kraft?
Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
8 Deres Æt har de blivende hos sig, deres Afkom for deres Øjne;
Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
9 deres Huse er sikre mod Rædsler, Guds Svøbe rammer dem ikke;
Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
10 ej springer deres Tyr forgæves, Koen kælver, den kaster ikke;
Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
11 de slipper deres Drenge ud som Faar, deres Børneflok boltrer sig ret;
Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
12 de synger til Pauke og Citer, er glade til Fløjtens Toner;
Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. (Sheol h7585)
14 skønt de siger til Gud: »Gaa fra os, at kende dine Veje er ikke vor Lyst!
Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
15 Den Almægtige? Hvad han? Skal vi tjene ham? Hvad Gavn at banke paa hos ham?«
Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
16 Er ej deres Lykke i deres Haand og gudløses Raad ham fjernt?
(Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
17 Naar gaar de gudløses Lampe ud og naar kommer Ulykken over dem? Naar deler han Loddet ud i sin Vrede,
Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
18 saa de bliver som Straa for Vinden, som Avner, Storm fører bort?
Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
19 Gemmer Gud hans Ulykkeslod til hans Børn? Ham selv gengælde han, saa han mærker det,
Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
20 lad ham selv faa sit Vanheld at se, den Almægtiges Vrede at drikke!
Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
21 Thi hvad bryder han sig siden om sit Hus, naar hans Maaneders Tal er udrundet?
Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
22 Kan man vel tage Gud i Skole, ham, som dømmer de højeste Væsner?
Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
23 En dør jo paa Lykkens Tinde, helt tryg og saa helt uden Sorger:
Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
24 hans Spande er fulde af Mælk, hans Knogler af saftig Marv;
Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
25 med bitter Sjæl dør en anden og har aldrig nydt nogen Lykke;
Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
26 de lægger sig begge i Jorden, og begge dækkes af Orme!
Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
27 Se, jeg kender saa vel eders Tanker og de Rænker, I spinder imod mig,
Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
28 naar I siger: »Hvor er Stormandens Hus og det Telt, hvor de gudløse bor?«
Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
29 Har I aldrig spurgt de berejste og godkendt deres Beviser:
Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
30 Den onde skaanes paa Ulykkens Dag og frelses paa Vredens Dag.
Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
31 Hvem foreholder ham vel hans Færd, gengælder ham, hvad han gør?
Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
32 Til Graven bæres han hen, ved hans Gravhøj holdes der Vagt;
Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
33 i Dalbunden hviler han sødt, Alverden følger saa efter, en Flok uden Tal gik forud for ham.
Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
34 Hvor tom er den Trøst, som I giver! Eders Svar — kun Svig er tilbage!
Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
