Job 14
1 Mennesket, født af en Kvinde, hans Liv er stakket, han mættes af Uro;
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
2 han spirer som Blomsten og visner, flyr som Skyggen, staar ikke fast.
Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
3 Og paa ham vil du rette dit Øje, ham vil du stævne for Retten!
Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
4 Ja, kunde der komme en ren af en uren! Nej, end ikke een!
Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
5 Naar hans Dages Tal er fastsat, hans Maaneder talt hos dig, og du har sat ham en uoverskridelig Grænse,
Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
6 tag saa dit Øje fra ham, lad ham i Fred, at han kan nyde sin Dag som en Daglejer!
Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
7 Thi for et Træ er der Haab: Fældes det, skyder det atter, det fattes ej nye Skud;
Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
8 ældes end Roden i Jorden, dør end Stubben i Mulde:
Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
9 lugter det Vand, faar det nye Skud, skyder Grene som nyplantet Træ;
Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
10 men dør en Mand, er det ude med ham, udaander Mennesket, hvor er han da?
Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
11 Som Vand løber ud af Søen og Floden svinder og tørres,
Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
12 saa lægger Manden sig, rejser sig ikke, vaagner ikke, før Himlen forgaar, aldrig vækkes han af sin Søvn.
Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
13 Tag dog og gem mig i Dødens Rige, skjul mig, indtil din Vrede er ovre, sæt mig en Frist og kom mig i Hu! (Sheol h7585)
Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
14 Om Manden dog døde for atter at leve! Da vented jeg rolig al Stridens Tid, indtil min Afløsning kom;
Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
15 du skulde kalde — og jeg skulde svare — længes imod dine Hænders Værk!
Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
16 Derimod tæller du nu mine Skridt, du tilgiver ikke min Synd,
Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
17 forseglet ligger min Brøde i Posen, og over min Skyld har du lukket til.
Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
18 Nej, ligesom Bjerget skrider og falder, som Klippen rokkes fra Grunden,
Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
19 som Vandet udhuler Sten og Plaskregn bortskyller Jord, saa har du udslukt Menneskets Haab.
Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
20 For evigt slaar du ham ned, han gaar bort, skamskænder hans Ansigt og lader ham fare.
Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
21 Hans Sønner hædres, han ved det ikke, de synker i Ringhed, han mærker det ikke;
Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
22 ikkun hans eget Kød volder Smerte, ikkun hans egen Sjæl volder Sorg.
Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
