Apostelenes gerninger 20

1 Men efter at dette Røre var stillet, lod Paulus Disciplene hente og formanede dem, tog Afsked og begav sig derfra for at rejse til Makedonien.

Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils tos mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju.

2 Og da han var dragen igennem disse Egne og havde formanet dem med megen Tale, kom han til Grækenland.

Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē.

3 Der tilbragte han tre Maaneder, og da Jøderne havde Anslag for imod ham, just som han skulde til at sejle til Syrien, blev han til Sinds at vende tilbage igennem Makedonien.

Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad tie Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju.

4 Men Pyrrus's Søn Sopater fra Berøa og af Thessalonikerne Aristarkus og Sekundus og Kajus fra Derbe og Timotheus og af Asiaterne Tykikus og Trofimus fulgte med ham til Asien.

Un viņu pavadīja līdz Āzijai Sopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarks un Sekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tihiks un Trofims.

5 Disse droge forud og biede paa os i Troas;

Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā.

6 men vi sejlede efter de usyrede Brøds Dage ud fra Filippi og kom fem Dage efter til dem i Troas, hvor vi tilbragte syv Dage.

Bet mēs nocēlāmies pēc tām neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām.

7 Men paa den første Dag i Ugen, da vi vare forsamlede for at bryde Brødet, samtalede Paulus med dem, da han den næste Dag vilde rejse derfra, og han blev ved med at tale indtil Midnat.

Bet pirmā nedēļas dienā, kad tie mācekļi bija sanākuši to maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš to vārdu mācīja līdz pusnaktij.

8 Men der var mange Lamper i Salen ovenpaa, hvor vi vare samlede.

Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies.

9 Og der sad i Vinduet en ung Mand ved Navn Eutykus; han faldt i en dyb Søvn, da Paulus fortsatte Samtalen saa længe, og overvældet af Søvnen styrtede han ned fra det tredje Stokværk og blev tagen død op.

Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs.

10 Men Paulus gik ned og kastede sig over ham og omfavnede ham og sagde: „Larmer ikke; thi hans Sjæl er i ham.‟

Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: “Nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.”

11 Men han gik op igen og brød Brødet og nød deraf og talte endnu længe med dem indtil Dagningen, og dermed drog han bort.

Un viņš uzkāpa un to maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un viņš aizgāja.

12 Men de bragte det unge Menneske levende op og vare ikke lidet trøstede.

Un tie to jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti.

13 Men vi gik forud til Skibet og sejlede til Assus og skulde derfra tage Paulus med; thi saaledes havde han bestemt det, da han selv vilde gaa til Fods.

Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet.

14 Da han nu stødte til os i Assus, toge vi ham om Bord og kom til Mitylene.

Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni.

15 Og vi sejlede derfra og kom den næste Dag lige ud for Kios; Dagen derpaa lagde vi til ved Samos og kom næste Dag til Milet.

Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Hiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Samus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti.

16 Thi Paulus havde besluttet at sejle Efesus forbi, for at det ikke skulde hændes, at han blev opholdt i Asien; thi han hastede for at komme til Jerusalem paa Pinsedagen, om det var ham muligt.

Jo Pāvils bija apņēmies Efesum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē.

17 Men fra Milet sendte han Bud til Efesus og lod Menighedens Ældste kalde til sig.

Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja tās draudzes vecajus.

18 Og da de kom til ham, sagde han til dem: „I vide, hvorledes jeg færdedes iblandt eder den hele Tid igennem fra den første Dag, jeg kom til Asien,

Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: “Jūs zināt no tās pirmās dienas, kur es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis,

19 idet jeg tjente Herren i al Ydmyghed og under Taarer og Prøvelser, som timedes mig ved Jødernes Efterstræbelser;

Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām;

20 hvorledes jeg ikke har unddraget mig fra at forkynde eder noget som helst af det, som kunde være til Gavn, og at lære eder offentligt og i Husene,

Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām;

21 idet jeg vidnede baade for Jøder og Grækere om Omvendelsen til Gud og Troen paa vor Herre Jesus Kristus.

Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.

22 Og nu se, bunden af Aanden drager jeg til Jerusalem uden at vide, hvad der skal møde mig,

Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks.

23 kun, at den Helligaand i hver By vidner for mig og siger, at Lænker og Trængsler vente mig.

Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida.

24 Men jeg agter ikke mit Liv noget værd for mig selv, for at jeg kan fuldende mit Løb og den Tjeneste, som jeg har faaet af den Herre Jesus, at vidne om Guds Naades Evangelium.

Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt to evaņģēliju no Dieva žēlastības.

25 Og nu se, jeg ved, at I ikke mere skulle se mit Ansigt, alle I, iblandt hvem jeg gik om og prædikede Riget.

Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams.

26 Derfor vidner jeg for eder paa denne Dag, at jeg er ren for alles Blod;

Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm.

27 thi jeg unddrog mig ikke fra at forkynde eder hele Guds Raad.

Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu.

28 Saa giver Agt paa eder selv og den hele Hjord, i hvilken den Helligaand satte eder som Tilsynsmænd, til at vogte Guds Menighed, som han erhvervede sig med sit eget Blod.

Tāpēc sargājat sevi pašus un visu to ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko Viņš ar Savām paša asinīm atpircis.

29 Jeg ved, at der efter min Bortgang skal komme svare Ulve ind iblandt eder, som ikke ville spare Hjorden.

Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas to ganāmo pulku nesaudzēs.

30 Og af eders egen Midte skal der opstaa Mænd, som skulle tale forvendte Ting for at drage Disciplene efter sig.

Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie tos mācekļus novērstu sev pakaļ.

31 Derfor vaager og kommer i Hu, at jeg har ikke ophørt i tre Aar, Nat og Dag, at paaminde hver enkelt med Taarer.

Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

32 Og nu overgiver jeg eder til Gud og hans Naades Ord, som formaar at opbygge eder og at give eder Arven iblandt alle de helligede.

Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem.

33 Jeg har ikke begæret nogens Sølv eller Guld eller Klædebon.

Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis.

34 I vide selv, at disse Hænder have tjent for mine Fornødenheder og for dem, som vare med mig.

Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas.

35 Jeg viste eder i alle Ting, at saaledes bør vi arbejde og tage os af de skrøbelige og ihukomme den Herres Jesu Ord, at han selv har sagt: „Det er saligere at give end at tage.‟

Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.””

36 Og da han havde sagt dette, faldt han paa sine Knæ og bad med dem alle.

Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza.

37 Og de brast alle i heftig Graad, og de faldt Paulus om Halsen og kyssede ham.

Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja,

38 Og mest smertede dem det Ord, han havde sagt, at de ikke mere skulde se hans Ansigt. Saa ledsagede de ham til Skibet.

Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti tā vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu.