Salme 78

1 Mit Folk! vend dine Øren til min Lære, bøjer eders Øren til min Munds Tale!

Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.

2 Jeg vil oplade min Mund med Ordsprog, jeg vil udgyde mørke Taler fra fordums Tid,

Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.

3 dem, som vi have hørt og vide, og vore Fædre have fortalt os.

Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,

4 Dette ville vi ikke dølge for deres Børn, for den Slægt, som kommer herefter, men forkynde Herrens megen Pris og hans Styrke og hans underfulde Gerninger, som han har gjort.

To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.

5 Han oprettede et Vidnesbyrd i Jakob og satte en Lov i Israel, i hvilken han bød vore Fædre at kundgøre dem for deres Børn,

Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.

6 paa det den Slægt, som kom herefter, de Børn, som skulde fødes, kunde vide det, at de kunde staa op og fortælle det for deres Børn,

Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.

7 og at de maatte sætte deres Haab paa Gud og ikke glemme Guds Gerninger, men bevare hans Bud;

Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;

8 og at de ikke skulde vorde som deres Fædre, en modvillig og genstridig Slægt, en Slægt, som ikke beredte sit Hjerte, og hvis Aand ikke holdt trofast ved Gud.

Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.

9 Efraims Børn vare rustede Bueskytter, men svigtede paa Stridens Dag.

Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.

10 De holdt ikke Guds Pagt og vægrede sig ved at vandre i hans Lov.

Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,

11 Og de glemte hans Gerninger og hans underfulde Ting, som han havde ladet dem se.

Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.

12 For deres Fædre havde han gjort Undere i Ægyptens Land, paa Zoans Mark.

Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.

13 Han adskilte Havet og lod dem gaa igennem og optaarnede Vandet som en Dynge.

Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;

14 Og han ledede dem om Dagen ved Skyen og den ganske Nat ved Ildens Lys.

Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.

15 Han kløvede Klipper i Ørken og gav dem at drikke som af store Dyb.

Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.

16 Og han lod Bække strømme frem af Klippen og lod Vand rinde ned som Floder.

Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.

17 Men de bleve endnu ved med at synde imod ham, med at være genstridige imod den Højeste i Ørken.

Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,

18 Og de fristede Gud i deres Hjerte, saa at de begærede Mad for deres Lyst.

Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,

19 Og de talte imod Gud; de sagde: Mon Gud kan berede et Bord i Ørken?

Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?

20 Se, han har slaget Klippen, saa at der flød Vand, og Bækkene løb over; mon han og kan give Brød; mon han kan skaffe Kød for sit Folk?

Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?

21 Derfor, da Herren hørte det, blev han fortørnet; og en Ild optændtes imod Jakob, og en Vrede opkom imod Israel,

Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.

22 fordi de ikke troede paa Gud og ikke forlode sig paa hans Frelse.

Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.

23 Og han bød Skyerne heroventil og oplod Himlenes Døre.

Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,

24 Og han lod Man regne paa dem til at æde og gav dem Himmelkorn.

Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.

25 Hver aad de stærkes Brød; han sendte dem Mad til Mættelse.

Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.

26 Han lod Østenvejr fare frem under Himmelen og førte Søndenvejr frem ved sin Styrke.

Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,

27 Og han lod Kød regne ned over dem som Støv og flyvende Fugle som Havets Sand.

Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,

28 Og han lod dem falde midt i sin Lejr, trindt omkring sine Boliger.

Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.

29 Og de aade og bleve saare mætte; han tilførte dem det, som de havde faaet Lyst til.

Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.

30 De havde ikke styret deres Lyst, deres Mad var endnu i deres Mund:

Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,

31 Da opsteg Guds Vrede imod dem, og han ihjelslog nogle iblandt de kraftigste af dem; og han nedslog de unge Mænd i Israel.

Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.

32 Med alt det syndede de endnu og troede ikke paa hans underfulde Gerninger.

Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.

33 Derfor lod han deres Dage svinde hen i Forfængelighed og deres Aar i Forskrækkelse.

Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.

34 Naar han slog dem ihjel, da søgte de ham, og de vendte om og søgte Gud aarle.

Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,

35 Og de kom i Hu, at Gud var deres Klippe, og Gud, den Højeste, deres Genløser.

Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.

36 Men de talte slesk for ham med deres Mund og løj for ham med deres Tunger.

Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.

37 Men deres Hjerte var ikke fast med ham, og de bleve ikke bestandige i hans Pagt.

Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.

38 Dog, han er barmhjertig, han soner Misgerning og fordærver ikke; han vendte sin Vrede mangfoldige Gange bort fra dem og lod ej sin Harme helt bryde frem.

Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.

39 Og han kom i Hu, at de vare Kød, et Aandepust, som farer hen og ej kommer tilbage.

Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.

40 Hvor tit vare de genstridige imod ham i Ørken, bedrøvede ham i de øde Steder.

Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!

41 Og de fristede Gud paany og mestrede den Hellige i Israel.

Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.

42 De kom ikke hans Haand i Hu paa den Dag, da han udløste dem af Nød;

Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,

43 da han satte sine Tegn i Ægypten og sine Undere paa Zoans Mark;

Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,

44 da han forandrede deres Floder til Blod og deres Strømme, saa at de ikke kunde drikke af dem;

Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,

45 og han sendte alle Haande Utøj paa dem, som aad dem, og Frøer, som voldte dem Fordærvelse;

Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,

46 og han gav Kornormen deres Grøde og Græshoppen deres Arbejde;

Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,

47 han slog deres Vintræer med Hagelen og deres Morbærtræer med Isstykker;

Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,

48 og han overantvordede deres Dyr til Hagelen og deres Kvæg til Lynene;

Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,

49 han sendte sin grumme Vrede paa dem, Harme og Fortørnelse og Angest, en Sending af Ulykkesbud;

Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,

50 han banede Vej for sin Vrede, han sparede ikke deres Sjæl fra Døden, og han overantvordede deres Liv til Pesten;

Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,

51 og han slog alle førstefødte i Ægypten, Kraftens Førstegrøde i Kams Telte;

Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,

52 men sit Folk lod han drage ud som Faareflokken og førte dem i Ørken som Hjorden;

Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,

53 og han ledede dem tryggelig, at de ikke flygtede; men Havet skjulte deres Fjender.

Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.

54 Og han førte dem til sin Helligheds Landemærke, til dette Bjerg, som hans højre Haand havde forhvervet;

Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.

55 og han uddrev Hedningerne for deres Ansigt og lod disses Land tilfalde dem som Arvedel; og han lod Israels Stammer bo i deres Telte.

Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.

56 Men de fristede Gud, den Højeste, og vare genstridige imod ham og agtede ikke paa hans Vidnesbyrd.

Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,

57 Og de vendte sig bort og bleve troløse som deres Fædre, de sloge tilbage som en falsk Bue.

Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,

58 Og de opirrede ham ved deres Høje og gjorde ham nidkær ved deres udskaarne Billeder.

Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.

59 Der Gud det hørte, da blev han fortørnet, og han foragtede Israel saare.

Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.

60 Han forlod Boligen i Silo, det Paulun, som han havde sat til at bo udi iblandt Menneskene.

Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.

61 Og han gav sin Magt i Fangenskab og sin Herlighed i Fjendens Haand.

Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;

62 Og han overantvordede sit Folk til Sværd og fortørnedes paa sin Arv.

Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.

63 Ild fortærede deres unge Mandskab, og deres Jomfruer fik ingen Brudesang.

Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.

64 Deres Præster faldt for Sværdet, og deres Enker begræd dem ikke.

Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.

65 Da opvaagnede Herren som en sovende, som en Helt, der jubler af Vin.

Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,

66 Og han slog sine Fjender tilbage, han gjorde dem en evig Skam.

Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,

67 Og han forkastede Josefs Telt og udvalgte ikke Efraims Stamme;

Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,

68 men han udvalgte Judas Stamme, Zions Bjerg, som han elskede.

Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;

69 Og han byggede sin Helligdom lig Højderne, lig Jorden, hvilke han har grundfæstet evindelig.

Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.

70 Og han udvalgte David, sin Tjener, og tog ham fra Faarestierne;

Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,

71 fra Faarene, som gave Die, lod han ham komme at vogte Jakob sit Folk og Israel sin Arv.

No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.

72 Og han vogtede dem efter sit Hjertes Oprigtighed og ledede dem med forstandig Haand.

Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.