Salme 73
1 Kun god er Gud imod Israel, imod de rene af Hjertet.
Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas.
2 Men jeg — nær vare mine Fødder bøjede af Vejen; mine Skridt vare lige ved at glide ud.
Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi tik (tikko) neslīdēja.
3 Thi jeg blev nidkær over Daarerne; jeg maatte se, at det gik de ugudelige vel.
Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās.
4 Thi der findes intet Baand for dem indtil deres Død, og deres Styrke er vel ved Magt.
Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies.
5 De have ikke Møje som andre Folk, og de blive ikke plagede som andre Mennesker.
Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki.
6 Derfor har Hovmod prydet dem som en Kæde, Vold skjuler dem som et Smykke.
Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm.
7 Deres Øjne staa ud af Fedme; Hjertets Tanker faa Fremgang.
No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri.
8 De haane og tale i Ondskab om at øve Vold; fra det høje tale de.
Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku.
9 De sætte deres Mund i Himmelen, og deres Tunge farer frem paa Jorden.
Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu.
10 Derfor vender deres Folk hid, og Vand i fulde Drag uddrikkes af dem.
Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam,
11 Og de sige: Hvorledes skulde Gud vide det? og er der Kundskab hos den Højeste?
Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai tas Visuaugstais ir zinātājs?
12 Se, disse ere de ugudelige; dog ere de rolige til evig Tid, de forøge deres Gods.
Redzi, tādi ir tie bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību.
13 Kun forgæves har jeg renset mit Hjerte og toet mine Hænder i Uskyldighed.
Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā,
14 Og dog blev jeg plaget den ganske Dag, og min Straf var der hver Morgen.
Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu.
15 Dersom jeg havde sagt: Jeg vil føre saadan Tale; se, da havde jeg handlet troløst imod dine Børns Slægt.
Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes.
16 Og jeg tænkte efter for at forstaa det; men det var en Kval i mine Øjne,
Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija visai grūti priekš manām acīm,
17 indtil jeg gik ind i Guds Helligdomme og gav Agt paa deres Endeligt.
Tiekams es gāju Dieva svētumā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek.
18 Kun paa slibrige Steder sætter du dem; du lader dem falde til at ødelægges.
Tiešām, tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā.
19 Hvorledes ere de i et Øjeblik gaaede til Grunde? de ere omkomne, de have faaet Ende ved Forskrækkelserne.
Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām.
20 De ere ligesom en Drøm, naar een er opvaagnet; Herre! naar du opvaagner, vil du foragte deres Billede.
Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas.
21 Da mit Hjerte var bittert, og det stak mig i mine Nyrer,
Kad rūgta taptu man sirds un riebtu man īkstis,
22 da var jeg ufornuftig og kunde ikke forstaa noget, jeg var som et Dyr for dig.
Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā.
23 Men jeg vil stedse blive hos dig; du holder ved min højre Haand.
Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas.
24 Du leder mig efter dit Raad, og derefter optager du mig til Ære.
Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā.
25 Hvem har jeg i Himlene? og lige med dig har jeg ikke Lyst til noget paa Jorden.
Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes.
26 Forsmægter mit Kød og mit Hjerte, saa er Gud mit Hjertes Klippe og min Del evindelig.
Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi.
27 Thi se, de som holde sig langt borte fra dig, omkomme; du udrydder hver den, som ved Bolen viger af fra dig.
Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas.
28 Men det er mig godt, at Gud er mig nær; jeg har sat mit Haab paa den Herre, Herre, at jeg kan fortælle alle dine Gerninger.
Bet man tas ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es izteicu visus Tavus darbus.
