Salme 64

1 Til Sangmesteren; en Psalme af David.

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

2 Gud! hør min Røst i min Klage, bevar mit Liv fra Fjendens frygtelige Magt.

Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.

3 Skjul mig for de ondes lønlige Raad, for deres Forsamling, som gøre Uret,

Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,

4 som skærpe deres Tunge som et Sværd; de skyde deres Pil, det bitre Ord,

Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.

5 for i Skjul at skyde den retsindige; hastelig skyde de paa ham og frygte ikke.

Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?

6 De styrke sig i deres onde Handel, de fortælle, hvorledes de ville skjule Snarer; de sige: Hvo kan se dem?

Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

7 De udtænke Misgerninger, de fuldkomme, hvad de nøje udtænke: Ja, enhvers Inderste og Hjerte er et Dyb.

Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

8 Men Gud skyder paa dem; Pilen kommer hastigt, den bliver deres Saar.

Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs.

9 Og de skulle falde for deres Tunges Skyld; hver, som ser paa dem, skal fly langt bort.

Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

10 Og alle Mennesker skulle frygte og forkynde Guds Gerning og forstaa, at det er hans Værk. Den retfærdige skal glædes i Herren og forlade sig paa ham; og alle oprigtige i Hjertet skulle prise sig lykkelige.

Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.