Salme 56

1 Til Sangmesteren; til „den stumme Due i det fjerne‟ af David; „et gyldent Smykke‟, der Filisterne havde grebet ham i Gath.

Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina.

2 Gud! vær mig naadig; thi et Menneske søger at opsluge mig, Stridsmanden trænger mig den ganske Dag.

Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā.

3 Mine Fjender søge den ganske Dag at opsluge mig; thi de ere mange, som i Hovmod stride imod mig.

Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos.

4 Paa den Dag, jeg frygter, forlader jeg mig paa dig.

Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs?

5 I Gud vil jeg prise hans Ord; jeg forlader mig paa Gud, jeg vil ikke frygte; hvad kan Kød gøre mig?

Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu.

6 Den ganske Dag fordreje de mine Ord; alle deres Tanker ere imod mig til det onde.

Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

7 De holde sig sammen, de skjule sig, de tage Vare paa mine Fodspor, ligesom de have tragtet efter mit Liv.

Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības!

8 Skulde de undkomme ved deres Uretfærdighed? Gud! nedstød disse Folk i Vrede!

Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

9 Du har talt mine Landflygtighedsdage; gem mine Taarer i din Flaske; staa de ikke i din Bog?

Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

10 Da skulle mine Fjender vende tilbage paa den Dag, jeg raaber; dette ved jeg, at du er min Gud.

Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu.

11 I Gud vil jeg prise Ordet; i Herren vil jeg prise Ordet.

Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt?

12 Jeg forlader mig paa Gud, jeg vil ikke frygte; hvad skulde et Menneske gøre mig?

Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus.

13 Gud! Løfter til dig hvile paa mig, med Taksigelse vil jeg betale dig. Thi du friede min Sjæl fra Døden, ja, mine Fødder fra Fald, at jeg skal vandre for Guds Ansigt i de levendes Lys.

Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.