Salme 18
1 Til Sangmesteren; af David, Herrens Tjener, som talte Ordene af denne Sang for Herren paa den Dag, Herren havde friet ham fra alle hans Fjenders Haand og fra Sauls Haand.
Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums.
2 Og han sagde: Herre! jeg har dig hjertelig kær, min Styrke!
Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.
3 Herren er min Klippe, min Befæstning og min Frelser; min Gud er min Klippe, paa hvem jeg forlader mig, mit Skjold og mit Frelsens Horn, min faste Borg.
Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
4 Jeg vil paakalde Herren, som bør loves, saa bliver jeg frelst fra mine Fjender.
Nāves saites ap mani tinās, un Beliala(iznīcības) upes mani izbiedēja.
Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. (Sheol h7585)
6 Helvedes Reb omgave mig; Dødens Snarer kom over mig. (questioned)
Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.
7 Da jeg var i Angest, raabte jeg til Herren, ja, jeg raabte til min Gud; han hørte min Røst fra sit Tempel, og mit Raab til ham kom for hans Øren.
Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās.
8 Og Jorden bævede og rystede, og Bjergenes Grundvolde skælvede; og de bævede, thi han var vred.
Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
9 Der opgik Røg af hans Næse, og Ild af hans Mund fortærede; Gløder gnistrede ud af den.
Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
10 Og han bøjede Himmelen og for ned, og der var Mørkhed under hans Fødder.
Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem.
11 Og han for paa Keruben og drog frem, og han fløj paa Vejrets Vinger.
Viņš lika tumsību Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši.
12 Han satte Mørkhed til sit Skjul, til sit Paulun trindt omkring sig, mørke Vande og tykke Skyer.
No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem.
13 Fra Glansen foran ham fore hans Skyer frem, Hagel og Gløder.
Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus.
14 Og Herren tordnede i Himmelen, og den Højeste udgav sin Røst; der var Hagel og Gløder.
Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.
15 Og han udskød sine Pile og adspredte dem, og han lod det lyne stærkt og forfærdede dem.
Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas.
16 Da saas Vandenes Leje, og Jordens Grundvolde blottedes ved din Trusel, Herre! ved din Næses Aandes Vejr.
Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
17 Han udrakte sin Haand fra det høje, han hentede mig, han drog mig op af de store Vande.
Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es.
18 Han friede mig fra min stærke Fjende og fra mine Avindsmænd; thi de vare mig for stærke.
Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
19 De overfaldt mig i min Modgangs Tid; men Herren var min Understøttelse.
Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
20 Og han førte mig ud i det frie; han frelste mig, thi han havde Lyst til mig.
Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod.
21 Herren vederlagde mig efter min Retfærdighed; han betalte mig efter mine Hænders Renhed.
Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
22 Thi jeg har bevaret Herrens Veje, og jeg er ikke funden skyldig for min Gud.
Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
23 Thi alle hans Domme ere for mig, og fra hans Skikke viger jeg ikke.
Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem.
24 Men jeg var oprigtig for ham og vogtede mig for min Synd.
Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm.
25 Og Herren betalte mig efter min Retfærdighed, efter mine Hænders Renhed for hans Øjne.
Pie tiem svētiem Tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs.
26 Imod den fromme beviser du dig from; imod den oprigtige Mand viser du dig oprigtig;
Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
27 imod den rene viser du dig ren, og imod den forvendte viser du dig forvendt.
Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo.
28 Thi du frelser det elendige Folk, og du fornedrer de høje Øjne.
Jo Tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību.
29 Thi du bringer min Lampe til at lyse; Herren min Gud opklarer mit Mørke.
Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
30 Thi ved dig stormer jeg imod en Trop, og ved min Gud springer jeg over en Mur.
Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
31 Guds Vej er fuldkommen; Herrens Tale er lutret, han er alle dem et Skjold, som tro paa ham.
Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs?
32 Thi hvo er en Gud uden Herren? og hvo er en Klippe uden vor Gud?
Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus.
33 Den Gud, som omgjorder mig med Kraft og gør min Vej fuldkommen,
Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
34 han gør mine Fødder som Hindernes og lader mig staa fast paa mine Høje.
Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
35 Han vænner mine Hænder til Striden, og mine Arme spænde Kobberbuen.
Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina.
36 Og du giver mig din Frelses Skjold, og din højre Haand understøtter mig, og din Nedladelse gør mig stor.
Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
37 Du gør Rummet vidt under mig for mine Skridt, og mine Ankler vakle ikke.
Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis.
38 Jeg forfølger mine Fjender og naar dem og vender ikke tilbage, før jeg har udryddet dem.
Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
39 Jeg knuser dem, at de ikke kunne staa op; de faldt under mine Fødder.
Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
40 Og du har omgjordet mig med Kraft til Striden; du bøjede mine Modstandere under mig.
Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu.
41 Og du har drevet mig mine Fjender paa Flugt; mine Hadere udryddede jeg.
Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
42 De raabte, men der var ingen Frelser; til Herren, men han svarede dem ikke.
Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām.
43 Og jeg støder dem smaa som Støv for Vejret, som Dynd paa Gader fejer jeg dem bort.
Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos.
44 Du udfriede mig fra Folkenes Kiv, du satte mig til Hedningernes Hoved, et Folk, som jeg ikke kendte, de tjene mig.
Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies.
45 Da deres Øren hørte om mig, adløde de mig, den fremmedes Børn smigrede for mig.
Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm.
46 Den fremmedes Børn henvisne; de komme skælvende frem af deres Borge.
Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs.
47 Herren lever, højlovet er min Klippe og højt ophøjet min Frelses Gud,
Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis;
48 den Gud, som giver mig Hævn, og tvinger Folkene under mig.
Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem.
49 Du er den, som udfrier mig fra mine Fjender, du sætter mig i Sikkerhed for mine Modstandere, du redder mig fra Voldsmanden.
Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam,
50 Derfor vil jeg bekende dig, Herre! iblandt Hedningerne og lovsynge dit Navn. Stor Frelse beviser han sin Konge og gør Miskundhed imod sin Salvede, imod, David og imod hans Sæd evindelig.
Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.
