Salme 132
1 Herre! kom David i Hu for alle hans Lidelser,
Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
2 ham, som tilsvor Herren og lovede Jakobs mægtige:
Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
3 „Jeg vil ikke gaa ind i mit Hus's Telt, jeg vil ikke opstige paa min Sengs Leje;
Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
4 jeg vil ikke lade mine Øjne sove, eller mine Øjenlaage blunde,
Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
5 førend jeg finder et Sted for Herren, en Bolig for Jakobs mægtige.‟
Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
6 Se, vi hørte om den i Efrata; vi fandt den paa Jaars Mark.
Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
7 Vi ville gaa ind i hans Bolig, vi ville tilbede for hans Fødders Fodskammel.
Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
8 Herre! staa op til din Hvile, du og din Magts Ark.
Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
9 Lad dine Præster klæde sig med Retfærdighed og dine hellige synge med Fryd.
Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
10 For David, din Tjeners Skyld, forskyd ikke din Salvedes Ansigt!
Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
11 Herren tilsvor David den Sandhed, fra hvilken han ikke vilde vige: „Af dit Livs Frugt vil jeg sætte en Mand paa din Trone.‟
Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
12 Dersom dine Børn holde min Pagt og mine Vidnesbyrd, som jeg vil lære dem, da skulle og deres Børn altid sidde paa din Trone.
Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
13 Thi Herren har udvalgt Zion, han har begæret sig den til Bolig:
Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
14 „Den er min Hvile altid, her vil jeg bo; thi jeg har begæret den.
Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
15 Jeg vil velsigne Spisen der, jeg vil mætte de fattige der med Brød.
Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
16 Og jeg vil klæde dens Præster med Salighed, og dens hellige skulle synge med Fryd.
Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
17 Der vil jeg lade et Horn opvokse for David; jeg har beredt en Lampe for min Salvede.
Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
18 Hans Fjender vil jeg klæde i Skam, men paa ham skal hans Krone blomstre.
Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.
