Ordsprogene 1
1 Ordsprog af Salomo, Davids Søn, Israels Konge,
Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
2 for af dem at faa Visdom og Undervisning, for at forstaa Forstandens Ord;
Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
3 for at modtage Undervisning i Klogskab, modtage Ret og Retfærdighed og Retvished;
Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
4 for at give de uvidende Vid, de unge Kundskab og Kløgt.
Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
5 Hvo som er viis, høre til og gaa frem i Lærdom, og hvo som er forstandig, vinde Evne til at styre;
Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
6 for at forstaa Ordsprog og Gaader, Vismænds Ord og deres mørke Taler.
Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
7 Herrens Frygt er Begyndelse til Kundskab; Daarerne foragte Visdom og Undervisning.
Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
8 Hør, min Søn! din Faders Undervisning, og forlad ikke din Moders Lov;
Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
9 thi de ere en yndig Krans til dit Hoved og Kæder til din Hals.
Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
10 Min Søn! naar Syndere lokke dig, da samtyk ikke!
Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
11 Dersom de sige: Gak med os, vi ville lure efter Blod, vi ville efterstræbe den uskyldige, som er uden Sag;
Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
12 vi ville, som Dødsriget, sluge dem levende, ja hele og holdne, som de, der nedfare i Hulen; (Sheol h7585)
Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. (Sheol h7585)
13 vi ville finde alle Haande dyrebart Gods, vi ville fylde vore Huse med Rov;
Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
14 du skal tage din Lod iblandt os, vi ville alle sammen have een Pose:
Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
15 Min Søn! vandre ikke paa Vej med dem, hold din Fod tilbage fra deres Sti;
Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
16 thi deres Fødder haste til ondt, og de skynde sig for at udøse Blod;
Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
17 thi forgæves udspændes Garn for alle Fugles Øjne;
Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
18 og de lure paa deres eget Blod, de efterstræbe deres eget Liv.
Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
19 Saa ere enhvers Veje, som er hengiven til Gerrighed; den tager sine egne Herrers Liv.
Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
20 Visdommen raaber udenfor, den opløfter sin Røst paa Gaderne;
Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
21 paa Hjørnet af de befærdede Gader raaber den; ved Indgangene til Portene, i Staden, taler den sine Ord:
Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
22 Hvor længe ville I uvidende elske Uvidenhed, og Spotterne have Lyst til Spot, og Daarer hade Kundskab?
Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
23 Vender eder til min Revselse; se, jeg vil udgyde min Aand over eder, jeg vil kundgøre eder mine Ord.
Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
24 Efterdi jeg raabte, og I vægrede eder, jeg udrakte min Haand, og ingen gav Agt;
Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
25 og I lode alt mit Raad fare og vilde ikke vide af min Revselse:
Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
26 Saa vil jeg, jeg selv le i eders Ulykke, jeg vil spotte, naar det kommer, som I frygte for;
Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
27 naar det, som I frygte for, kommer som en Ødelæggelse, og eders Ulykke kommer som en Hvirvelvind, naar Angest og Trængsel kommer over eder:
Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
28 Da skulle de paakalde mig, men jeg skal ikke svare, de skulle søge mig, men ikke finde mig.
Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
29 Fordi de hadede Kundskab og udvalgte ikke Herrens Frygt,
Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
30 fordi de ikke vilde vide af mit Raad, men foragtede al min Revselse:
Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
31 Saa skulle de æde Frugten af deres Veje og blive mætte af deres egne Raad.
Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
32 Thi de uvidendes Frafald skal volde dem Død, og Daarers Tryghed skal ødelægge dem selv.
Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
33 Men hvo mig lyder, skal bo tryggelig og være rolig, uden Frygt for det onde.
Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
